Pa pusei raudot, pa pusei kliedzot, tā ir īdēšana. Pūol itkõs, pūol räukõs, se u’m do’ŗŗõmi.
Bērns īd. Läpš doŗūb.
Bērni īd, ne viņi raud, ne viņi kliedz. Lapst do’ŗŗõbõd, ä’b ne itkõt, ä’b ne räukõt.
Govs īd, it kā tā kaut ko teiktu, vaicātu. Nī’emõ īgõb ne’iku ta midāgõst kītõks, ki’zzõks.
Govis īd. Nī’emõd īgõbõd.
Govs īd ī. Nī’emõ nīgõbȱ.
Dzīvnieks īd. Lūomõz nõrīkšõb.
Aita, zirgs īd, grib ēst. Lāmbaz, i’bbi nõrīkšõb, tǭ’b sīedõ.
Jūrmalā latvieši ir ienācēji. Rāndas mǭmī’ed āt si’zzõltuļļizt.
Suns iecērt zobus. Pi’ņ kārgõb.
Suns ieklupa vīram kājā. Pi’ņ kārgiz mī’en jalgõ.
Manam tēvam arī bija tādas iedobē [esošas] zemes; viņam daža zeme bija tāda, ka vidus bija lejā un malas bija augstas. Mi’n izān ka vȯ’ļtõ seļļizt luoiklizt mǭd; tä’mmõn mūnda mǭ vȯ’ļ seļļi, ku sidām vȯ’ļ luoik ja aigād vȯ’ļtõ kuordõd.
