Gudrinieks ir tas, kurš prot tā dzīvot, kā vien viņš grib. Kovālnikā u’m se, kis mūoštab ne’i je’llõ, kui ta set igānõz tǭ’b.
Es izdarīju to aiz gudrības [~ no gudras galvas]. Ma te’i sīe kovālst pǟstõ.
Vai mēs esam no tik gudras galvas noreibuši? Või mēg ūomõ ne’i kovālstõ pǟstõ jūobõnd?
Guļ uz tādas lažas; tur kāds maiss ir virsū un tas ir tāds kā sols vai kaut kas tāds uztaisīts. Magūb seļļiz ložā pǟl; sǟlõz mingi kuoț u’m pǟlõ ja ta u’m n’ei ku benk või midēgõst seļļi tī’edõd.
grib gulēt tǭ’b magātõ
var gulēt võib magātõ
Es tā nevaru te aizmigt. Minā ne’i äb või täsā magātõ.
gulēt gultā (~ ārā) lovāl (~ ullõ) ma’ggõ
apgulties ma’ggõm laškõ
iemigt, aizmigt ma’ggõm īedõ
nolikt gulēt ma’ggõm pānda
guļ kā nomiris (~ maiss; ~ bluķis) magūb ne’i ku jarā kūolõn (~ kuoț; ~ pūklutš)
Bērns guļ pie mātes. Läpš magūb jemā jūsõ.
Tur guļ māte ar bērnu. Sǟ’l magūb jemā lapsõks.
Viņš guļ caurām naktīm un dienām. Ta magūb īed ja pǟvad le’bbõ.
Es gulēju pie viņa pa nakti. Ma magīz tä’m jūsõ i’ļ īe.
Jānim bija laiks gulēt. Jǭņõn vȯ’ļ āiga ma’ggõ.
Es gribu gulēt, jāatpūšas. Ma tǭ’b ma’ggõ, no’vvõmõst um.
Aizmiga kā maza reņģe. Ei ma’ggõm ne’iku piški siļk.
Aita gulšņā zemē. Lāmbaz lozūb mǭsõ.
Ko tu gulšņā pie galda! Mis sa lōda jūsõ lozūd!
Ko tu sūti! Mis sa ōdõd!
Vista gulšņā zemē, gulšņā uz kājām. Kanā plotsūb mǭ’zõ, plotsūb jālgadõn pǟlõ.
gulšņāt gultā lovāl vie’ntõ
Gulta paliek kā cūkas midzenis. Lovā īeb ku sigā pǭ’dõz.
Kad ceļas augšā, tad gulta ir jāsaklāj. Ku nūzõb illõ, si’z u’m lovā la’gtõmõst vi’zzõ.
likties gultā pānda lo’vvõl
Kā es nolikos gultā, tā es aizmigu. Kui ma pa’ņ lo’vvõl, ne’i ma ei ma’ggõm.
Viņam gultas maisā esot zelta nauda. Tä’mmõn vȯļļi alīzkuoțšõ kūldarǭ’.
