Pašcepta maize ir garda. Eņtš ūdtõd lēba u’m ma’gḑi.
Ēdiens ir tik gards, ka visu mēli var nokost. Ne’i u’m ma’gḑi sīemnāiga, ku amā kīel võib jarā jamstõ.
To sagrieza gareniski pušu un šķērsām pušu. Tǟnda ī’ediz pi’ddõz kațki un rištõ kațki
Bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs. Pandõkst opātõks u’m vaimli, agā ma u’m lejāli.
No grāmatām sešas ir garīga satura. Rǭntist āt kūž vaimliz mõtkõks.
pusdzīvs cilvēks pūol jengkõks rištīng
atdot dvēseli eņtš jeng andõ
atstāt dvēseli eņtš jeng jettõ
ņemt pie sirds eņtš jeng pǟlõ võttõ
izlaist garu jengõ jettõ
saēst sirdi jengõ ulzõ sīedõ
novest kapā jengõ ulzõ võttõ
Dvēsele ir iekšā, ja viņš ir dzīvs. Jeng u’m sizāl ku ta u’m je’lsõ.
Dvēsele iziet ārā. Jeng lǟ’b ulzõ.
Mantu, to paņēma, pliku [~ tikai] dvēseli atstāja. Vīļa, sīe võtīzt, jeng set jetīzt.
Viņš atdeva savu sirdi šim darbam. Ta eņtš jeng āndiz jarā sīe tīekõks.
Viņš atstāja tur savu dvēseli. Ta jetīz eņtš jeng sīņõ.
Neuzņemies tādu grēku uz sirds! Alā võttõ seļļizt pattõ eņtš jeng pǟlõ!
Pats savu garu tu velc un dzīvs tu esi. Ī’ž eņtš jengõ sa viedād ja je’lsõ sa ūod.
Dod manai dvēselei mieru, lai tā dvēsele var elpot! Ānda mi’n jengõn armõ, la’z se jeng võigõ jengõ!
Es tevi nogalināšu [~ izlaidīšu tavu dvēseli ārā]. Ma laskūb si’n jeng ulzõ.
par vienu galvu garāks par tevi ī’d pǟ jo kuordõ ku sinā
tā pārdesmit centimetrus garš ne’i pǭrkimdõ tsentimettõrt pitkā
garš cilvēks ; pitkā rištīng
izaugt garam pitkāks ka’zzõ
izstiepties garam pitkāks vie’nnõ
izstiept garu pitkāks vie’ntõ
bez garām runām ilmõ pitkõ rõkkõ
parādīt garu degunu pitkõ na’nnõ nä’gțõ
liels garš cilvēks kā bērzs sūŗ pitkā rištīng ne’iku kȭvaz
gara auguma pitkā ka’zzõks
