dibengals tagīztutkām kukīļ
ceļa gals riek lopāndõks
romāna beigas romān lopāndõks
novest līdz galam lopāndõks sǭņõ vīdõ
galu galā lopāndõksõks
Tas pēdējais gals nāk. Se pe’rri lopandõks tulāb.
Beigas labas, viss labs. Lopāndõks jõvā, tikkiž jõvā.
Viņš iet savam bērnam padarīt galu. Ta lǟ’b eņtš lapsõn tī’emõ lopāndõks.
Kangara galā ir mājas. Kāngaŗ nukā pǟlõz at jelūd.
līdz galam perīzt sǭņi
Man bija darbs jau uz galu. Mi’nnõn vȯ’ļ tīe tutkām pūol.
Viņi pabeidza. Ne te’itõ tutkām.
Ja tu kaut ko meklē un atrod, tu dabū galu rokā. Ku sa midāgõst vȯtšūd ja līedad, sa sǭd tutkām kä’ddõ.
spieķa galiņš sovā tutkām
no gala līdz galam tutkāmst tutkām sǭņõ
gals nāk virsū tutkām tulāb pǟlõ
dabūt galu tutkāmt sǭdõ
padarīt sev galu eņtšõn tutkāmt tī’edõ
Viņam ir gals klāt. Tä’mmõn u’m tutkām jūsõ.
Vai tad man jau gals būs klāt? Vȯšiz mi’nnõn tutkām jõvā līb jūsõ?
Vai tad tu vēlies sev galu padarīt? Mis sa si’z tǭ’d eņtš tutkām tī’edõ?
Ka tu nedabū pa galvu! Ku sa äd sǭ i’ļ kogīļ!
Cik galvu ir jūsu ganāmpulkā? Mits pǟdõ u’m tä’d kǭŗas?
galvā skrien kā skudriņas pǟsõ ne’iku siprikizt lǟ’bõd
galvvidus pǟ sidām
viegla galva kievām pǟ
plika galva kā bungas pǭļaz pǟ ne’iku būnga
grūta galva sangdõ pǟ
pilna galva ~ piedzēries täuž pǟ
tukša galva tijā pǟ
cieta galva vizā pǟ
likt galvu ķīlā pǟ kī’lõks pānda
galva sāk reibt pǟ īrgõb rinkõ lǟ’dõ
galva reibst pǟ kīerõb (~ lǟ’b immar)
galva svilst pǟ ȭ’gõb
galva sāp pǟ pȯdūb
par galvas tiesu garāks pǟ ja’ggõ pitkīm
nocirst [~ noņemt] galvu pǟ mǭ’zõ võttõ
pazaudēt galvu pǟdõ kǭ’tõ
izsliet galvu pǟdõ pistõ a’jjõ
mazgāt galvu pǟdõ piezzõ
lauzīt galvu pǟdõ murdõ
sagrozīt galvu pǟdõ sie’ggõ
meklēt galvu pǟdõ vȯtšõ
ieņemt kaut ko galvā midēgõst pǟ’zõ võttõ
meklēt utis galvā pǟsõ tēḑi vȯtšõ
slapjš no galvas līdz kājām pǟstõ jālgad sǭņi ka’žži
mācīties no galvas pǟstõ oppõ
zināt no galvas pǟstõ tieudõ
par galvas tiesu garāks nekā tu ī’d pǟ jo kuordõ ku sinā
no laba prāta jõvāst pǟst
uzlikt cepuri galvā kibārt pǟ’zõ pānda
cepure ir galvā kibār u’m pǟs
noņemt cepuri kibārt pǟstõ võttõ
kā no galvas izlidojis [~ izņemts] ne’iku pǟstõ võttõd
no galvas pavisam izlidojis [~ izpūsts] tikkiž pǟstõ ulzõ pū’gdõd
Galva tiek apmulsināta – otrs apmulsina. Pǟ sǭb jarā sie’gdõd – tuoi siegūb jarā.
Galva ir nokārta [~ divkārši]. Pǟ u’m kǭ’dkȭrdiņ.
Galva ir zemē. Pǟ u’m mǭsõ.
Galva ir sajukusi, galva reibst, galva iet uz riņķi. Pǟ u’m rȭmsõ, pǟ kīerõb, pǟ lǟ’b immõrõ.
Galva ir trula [~ bieza]. Pǟ u’m sangdõ.
Galva ir pilna vēja, tad galva ir viegla, nav iekšā īsta svara. Pǟ u’m täuž tūldõ, si’z u’m pǟ kievām, ä’b ūo sizāl riktig sva’rrõ.
Viņam ir grūta galva, viņš neko nevar iemācīties. Tä’mmõn u’m vizā pǟ, ta mittõ midāgõst ä’b või jarā oppõ.
Man galvā neturas [~ galva netur ciet]. Mi’n pǟ ä’b pidā vizās.
Manam dēlam galva ir kā vistas ola: apaļa, mati un vaigubārda ir abās pusēs, tikai zods ir pliks. Mi’n pūogan u’m ne’iku kanāmunā pǟ: immõrkouți, attõ ibūkst ja bokāa’bbõnd kummiš kaņtšõ, set lȭga pǭļaz.
Tu vari savu galvu dot par to lietu. Sa võid eņtš pǟ jarā andõ sīe ažā je’dstõ.
Kas viņam galvā ienācis? – ja otrs ir izdomājis kaut ko tādu, kā nav. Mis tä’mmõn u’m pǟ’zõ lǟ’nd? – ku tuoi mõtliz seļļizt, mis ä’b ūo.
Tas man galvā ir kā reizrēķins (~ kā ūdens). Se u’m mi’n pǟsõ ne’i ku ikškõrdikš (~ ne’iku ve’ž).
Circeņi galvā, melus dzied. Kērkõd pǟsõ, pietūkst lōlabõd.
Es taisu to no savas galvas. Ma tī’eb eņtš pǟstõ tä’m.
Viņš ir galvā pasists. Ta u’m pǟstõ ra’btõd.
Ja tu ar galvu maksā, tad tu esi bez galvas; tā tu vari palikt bez galvas. Ku sa pǟkõks maksād, si’z sa ūod bäs pǟtõ; ne’i sa võid īedõ bäs pǟdõ.
Neskrien ar galvu sienā (~ ugunī)! Alā a’il pǟkõks sainõ (~ tu’llõ)!
Viņš ir bez galvas. Ta u’m bäs pǟ’tõ.
