Pat Miķeļtorņa Kāpbergu dzīslās tek stipras sāmsaliešu asinis. Ī’ž Pizā Kāpbergõd sūoŗši jūokšõb viššõ sǭrlizt vīerda.
Man iemetas krampis dzīslās. Mi’nnõn rabūb krämp dzī’ksõld si’zzõl.
Uguns sāk dzist. Tu’ļ īrgõb kistõ.
Uguns dziest. Tu’ļ kistūb.
Viņa mīlestība drīz izdzisa. Tä’m ārmaztimi pakānd kistīz.
Kad brūce sāk niezēt, tad tā sāk dzīt. Ku kațki īrgõb sõ’vlõ, si’z ta īrgõb kuostõ.
Brūce nedzīst, ja tā pārsprāgst pušu. Kațki ä’b kuost, ku ta pōkõb lǭ’igi.
Lai atspirgst vesels! La’z kuostāg tierrõks!
Kuģus sāka dzīt tvaika mašīnas. Kuoigīd īrgizt a’jjõ ouŗmašīnõd.
uzmodināt i’lzõ a’jjõ
aizdzīt jarā a’jjõ
sadzīt ku’bbõ a’jjõ
dzīties virsū pǟlõ a’jjõ
izdzīt ulzõ a’jjõ
iejaukties va’izõ a’jjõ
skūt bārdu a’bbiņi a’jjõ
dzīt sienu [šķūnī] ainõ a’jjõ
dzīt zirgu ibīzt a’jjõ
nodzīt cūkai sarus sigān kǭra jarā a’jjõ
dzīt laivu laijõ a’jjõ
dzīt sniegu (par vēju) lūnda a’jjõ
dzīt lopus lūomidi a’jjõ
dzīt naglu na’ggõlt a’jjõ
dzīt darbā tīe jū’rõ a’jjõ
aizdzīt miegu no acīm ūnda siļmšti a’jjõ
Viņš aizdzen sievu projām. Ta ajāb naiz jarā.
Gans dzen govis mājās. Kǭŗapaint ajāb nī’emõd kuodāj.
Freibergs bija savācis lielu mantību. Freiberg vȯ’ļ a’jjõn ku’bbõ pǟgiņ viļļõ.
Zvejnieki sāka dzīt laivu jūrā. Kalāmī’ed īrgizt a’jjõ lǭja mie’rrõ.
Es uzveļu vainu tev. Ma ajāb sī si’nnõn.
Vīri bieži skuj bārdu. Mī’ed sa’ggõld ajābõd a’bbiņi.
Ādminis ar kaļķi dzen ādai spalvu nost. Gērmaņ ajāb kālkaks nǭ’gõn kǭra mǭ’zõ.
Suns dzina govs pēdas. Pi’ņ ajīz nī’emõ tī’edidi.
Medībās vieni dzen, citi šauj. Jakt pǟl ī’d ajābõd, tuoizt laskõbõd.
Vērsis dzenā govi. Ǟrga ajāb nī’emõ tagān. ~ Ǟrga ajāb nī’emõ.
Viņu triec ārā [un] projām. Tǟnda trī’etsõb ulzõ je’dspē’ḑõn.
Celms dzen atvases, tam nāk jaunas atvases. Kand võzūb, tä’mmõn tu’lbõd ūd võzād.
Vistas, dzīvniekus tišina, lai neiet dobēs. Ka’ņdi, lūomidi tišīņtõb, algõ läkkõd dū’obõd si’zzõl.
palikt dzīvam je’llõ īedõ
atdzīvināt mirušos kūolõņi je’llõ tī’edõ
Viņam ir laba dzīve. Tä’mmõn u’m jõvā je’l.
Mūsu jūrmalā nebija viegla dzīve. Mä’d rāndas i’z ūo kievām jelāmi.
Vienam dzīve iet atpakaļ, otram uz priekšu. Ikš lǟ’b jelāmizõks dagāržpē’ḑõn, tuoi je’ddõpē’ḑõn.
Mana dzīve ir tāda, it kā kaklā [būtu] uzlikta virve, tā mani žņaudz. Mi’n jelāmi u’m seļļi, ku snūor u’m pandõd ka’ggõlõ, se mīnda zno’udžõb.
Mēs katrs mīlam un cienām savu dzīvesbiedru. Mēg jegāikš ārmaztõm ja ouvõstõm eņtš a’bpūolt.
