dusmīgs cilvēks kõ’zzi rištīng
tik dusmīgs, ka lai dievs pasargā kõ’zzi ne’i, ku la’z jumāl vȱidag
dusmīgs kā vilks kõ’zzi ne’i ku su’ž
Dusmīga roka – kas tūlīt liek, ka plaukš. Kõ’zzi ke’ž, kis tuļīnõst panāb ne’i ku šläukt.
Viņš tā kā uguni spļauj, tik dusmīgs. Ta ne’i ku tūlda sīlgõb, ne’i kõ’zzi.
Cilvēks ir dusmīgs kā vilks. Rištīng u’m kõ’zzi ne’i ku su’ž.
Viņš paraudzījās uz mani ar dusmīgām acīm. Ta vaņtliz mi’n pǟlõ kõ’zzizt sīlmadõks.
Viņš sadusmojās uz krūzi. Ta sai krūz pǟlõ kõzīzõks.
dzīva dvēsele jelābi jeng ~ je’lsõ jeng
Te nav nevienas dvēseles. Täs ä’b ūo mitī’dtõ jengõ.
pusdzīvs cilvēks pūol jengkõks rištīng
atdot dvēseli eņtš jeng andõ
atstāt dvēseli eņtš jeng jettõ
ņemt pie sirds eņtš jeng pǟlõ võttõ
izlaist garu jengõ jettõ
saēst sirdi jengõ ulzõ sīedõ
novest kapā jengõ ulzõ võttõ
Dvēsele ir iekšā, ja viņš ir dzīvs. Jeng u’m sizāl ku ta u’m je’lsõ.
Dvēsele iziet ārā. Jeng lǟ’b ulzõ.
Mantu, to paņēma, pliku [~ tikai] dvēseli atstāja. Vīļa, sīe võtīzt, jeng set jetīzt.
Viņš atdeva savu sirdi šim darbam. Ta eņtš jeng āndiz jarā sīe tīekõks.
Viņš atstāja tur savu dvēseli. Ta jetīz eņtš jeng sīņõ.
Neuzņemies tādu grēku uz sirds! Alā võttõ seļļizt pattõ eņtš jeng pǟlõ!
Pats savu garu tu velc un dzīvs tu esi. Ī’ž eņtš jengõ sa viedād ja je’lsõ sa ūod.
Dod manai dvēselei mieru, lai tā dvēsele var elpot! Ānda mi’n jengõn armõ, la’z se jeng võigõ jengõ!
Es tevi nogalināšu [~ izlaidīšu tavu dvēseli ārā]. Ma laskūb si’n jeng ulzõ.
Dvielis, kurā acis slauka. Sīlmadǭ’rõn, kus siļmi pū’stõb jū’rõ.
Viņš slaucīja rokas ar dvieli. Ta pū’stiz kädūd sīlmadǭ’rõnõks.
Bitei ir dzelonis. Mie’dlinkizõn u’m ǟnda.
Lapsene dzeļ ar dzeloni. Vaps siskāb ǟndaks.
Dzelonis, tas ir dzelksnis, ar kuru dur bite. Zalāndõks, se u’m änd, missõks siskāb mie’dlinki.
