dunkāt – nu ar roku var iesist knoijõ – no kä’dkõks võib ra’bbõ
Viņš plēš un dunkā. Ta kīskõb ja dukārtõb.
Māte iedunkāja savu puiku. Jemā knoijiz eņtš polākõzt.
Es varu dunkāt otru, kam nav tik daudz spēka kā man, tad es viņu dunkāju ar rokām, tad viņu var tā mīcīt. Minā võib motskõ tūoizta, kīen ä’b ūo ne’i je’n joudõ ä’b ku mi’nnõn, si’z ma tǟnda motskūb kädūdõks, si’z tǟnda võib ne’i suotkõ.
Kad viņš tevi dauza, tad viņš plēš un dunkā, arvien dunkā. Ku ta sīnda va’ntõb, si’z ta kīskõb un dukārtõb, ī’dstī’d dukārtõb.
motora dunoņa motōr mõgā
Ir dzirdama tāla dunoņa. U’m kūldtõb kougi mõgā.
Es dzirdu tālu dunoņu. Ma kūlõb kougizt mõ’ggõ.
kartupeļi kā lielas dūres na’ggõrd ne’i ku sūrd kūlakõd
rādīt dūri ru’iskõ nä’gțõ
sist ar dūri ru’iskõks ra’bbõ
uzbrukt ar dūrēm ru’iskõdõks a’ilõ pǟlõ
sist ar dūri rūiskaks ra’bbõ
Viņš piegrūda dūri man zem deguna. Ta pistīz dū’r mi’n nanā alā.
Es tev došu savu dūri pagaršot. Ma si’n āndab eņtš dū’rõ smekkõ.
Ja tu tā saki, tad dabūsi ar dūri pierē – blaukt! A’ž sa ne’i kītõd, si’z sa sǭd dū’rõks vȯntsõ – bokt!
Viņš rāda kabatā dūri. Ta nä’gțõb kabāts ru’iskõ.
Dadži dursta. Dadžād siskõbõd.
Ar pirkstu baksta acis. Suormkõks siskāb siļmi.
kā ar īlenu iedur ne’i ku nǭskiļõks grū’žõb si’zzõl
Muša tikai ar degunu piegrūž. Kärmi set nanāks grūžõb.
Dur otram ar kādu asu lietu, adatu, īlenu. Siskāb mingiz va’imiz ažāks, nõ’ggõlõks, nǭskiļõks tūoizta.
Dakteris dur zem ādas. Doktār siskāb nǭ’gõ alā
Izdūra aci. Sīlma siskīz ulzõ.
Ar spicu puļķi arī var durt, tas arī ir ass. Spitš pūlkaks ka võib siskõ, se ka u’m va’imi.
kā ar adatu dur ne’iku nõ’ggõlõks siskāb
Iekšā dur. sizāl siskāb.
Viņš dur caurumu ar īlenu. Ta vi’ggõltõb oukõ nǭskiļõks.
Viņš atstāja tevi aiz durvīm, tu visu nakti tur tupēji. Ta jetīz sīnda uks tagān, sa amā īe sǟ’l kikīzt.
Viņš aizkrampē durvis. Ta panāb uks krämpõ.
Ja pārada durvis, tad viņš tevi negrib. Ku nä’gțõb ukstā, si’z ta ä’b tǭ’ sīnda.
Viņš izmet pa durvīm ārā, lai nevar pat redzēt. Ta viskūb uksõst ulzõ, ku mittõ ä’b sǭ nǟ’dõ.
Ja stipri līst, tad it kā zeme būtu balta. Ku dūšig sadāb, si’z ne’i ku mǭ u’m vālda.
Man būs karsts, ja dūšīgi strādāšu. Mi’n līb kīebi, ku dūšig jelāb.
turēt naidu kõ’zzõ pi’ddõ
Man ir tādas dusmas, ka es izskrietu no ādas ārā. Mi’n u’m seļļi kõzā, ku ma a’ilõks nǭ’gõst ulzõ.
Pašlaik viņš ir tādās dusmās [~ zem tādām dusmām]. Paldiņ ta u’m seļļiz kõzā allõ.
Viņš dusmās rāda zobus. Ta kõzās nä’gțõb ambidi.
Acu priekšā no dusmām sametas raibs. Sīlmad je’dsõ kõzāks īeb kērabizõks.
Neizrādi savas dusmas citiem. Alā nä’gț eņtš kõ’zzõ muntõn.
