Ta vä’ggi interesīerõb i’ļ līvlizt.
īņõ andõ
īņõ je’llõ
īņõ lǟ’dõ
īņõ tõmbõ
īņõ tundõ
īņõ vie’ddõ
Mi’n u’m jõvā mēļ, ku sa tulād mä’ddõn īņõ.
īņõ kǟ’dõ
Ī’dõn tuoizõn vȯ’ļtõ veļīd ja sõzārd īņõ.
Kǟ’ mi’nnõn īņõ!
si’z īrgõbõd mȯ’lmidi tībidi vie’ddõ īņõks.
Lǟ’m īņõkst!
Ku kakš rištīngt lǟ’bõd ku’bbõ, ku näntõn attõ kǭzgõnd, si’z īezõ, ku nūoŗpǭŗ lǟ’b ma’ggõm, u’m lǟ’mõst īņõkst; kis lǟ’b jo aššõ, se jo aššõ kūolõb.
Mi’n u’m jõvā mēļ, ku sa tulād mä’dkõks īņõkst.
Tulgid īņõz!
Mä’ddõn vȯ’ļ andtõd īņõz tsukkõrzt.
Anīta rõkāndiz mä’ddõn amādõn īņõz ēsti kīelkõks.
Rebīzõn vȯ’ļ upāndõmõst sīn īņõz jarā.
Si’z ne lekštõ īņõz si’zzõl.
Rindas un Stendes ūdeņi savienojas Plateļu pļavās, radīdami Irbes upi, kas ir viena no lielākajām Kurzemes upēm. Irbe līkumo pa Piejūras zemieni paralēli jūras malai un pie bijušā Lielirbes ciema ietek jūrā. No jūras upi atdala šai piekrastei raksturīgā vigu un kangaru ainava, kas vērojama arī labajā krastā. Krasti ir stāvi, nogruvuši, upē daudz sakritušu koku. Irbes plūdums ir vienmērīgs, bez kritumiem un krācēm. Upē daudz sēkļu, kas nemitīgi mainās, daudz atteku un vecupju. Pie ietekas jūrā Irbe veido divu kilometru garu smilšu strēli. Ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu. No Lielirbes tilta līdz jūrai upes kreisais krasts kopš 2004. gada ir Ovišu dabas lieguma teritorijas daļa ar pilnīgu apmeklējuma liegumu (izņemot pastaigas pa pludmali) no 1. maija līdz 1. septembrim.
Senākos laikos Irbes upi izmantoja koku pludināšanai, kravu pārvadāšanai. Irbes grīvā bija izveidojusies sīkosta, kas piederēja muižniekiem fon Maideļiem. Irbes ostas nozīmi gan mazināja labu iekšējo ceļu trūkums un ostas regulāra piesērēšana. Kuģu ceļu arvien vajadzēja padziļināt. Tomēr osta vietējo iedzīvotāju vajadzībām pastāvēja vēl 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Irbes upes labajā krastā netālu no grīvas izveidotās ziemas ostas vietu var sazīmēt vēl mūsdienās, jo tur saglabājusies vecupes atlieka un ļaužu atmiņās palicis nosaukums Kurhāfena.
Lībiešiem ir teika, kā cēlusies Irbes upe: „Rindas apkārtnē kāds zēns ganījis govis un sēdējis uz liela akmens. Reiz viņš sācis sist pa akmeni un dzirdējis, kā dobji skan. Puika katru dienu vērojis un gribējis izzināt, ko akmens tā skan. Reiz viņš pavēlis akmeni un redzējis caurumu, kur iekritis pats iekšā. Vakarā otrs gans stāstījis mājās par notikušo nelaimi. Nākamajā dienā visi cilvēki nogājuši uz nelaimes vietu un redzējuši tikai caurumu. Pēc tam tur sākusi tecēt upīte un tecējusi pa leju uz jūras pusi. To nosaukuši par Lielirbes upi, tādēļ, ka tā tek cauri Lielirbes ciemam.” (Šuvcāne, B. Lībiešu krasts. Latvijas mediji, 2017)
Nītõd Irāj ležgõl. Pļavas Mazirbes tuvumā.
