Kōrand Kuoštrõgõl. Sēta Košragā.
Žoku vecsaimniecībā no tās pirmās pieminēšanas Irbes-Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā 1743. gada 21. aprīlī līdz pat jaunākiem laikiem ir saimniekojuši Gūtmaņu dzimtas pārstāvji. 1832. gadā te tika atvērta pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu jūrmalas ciemos. Par skolotāju līdz 1860. gadam Žokos strādāja lībietis Nika Polmanis (1823–1903). 1852. gadā trīs nedēļas Košraga skolā uzturējās Pēterburgas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns (1794–1855). Laika gaitā Žoku vecsaimniecība piedzīvoja dažādas izmaiņas. Saimnieks Kristians Ludvigs uzcēla jaunu māju, bet vecajā dzīvoja īrnieki. Māju pārsauca par Vecžokiem. Vecžoki jeb senie Žoki ciema centrā aizgāja bojā Otrā pasaules kara gados. Mūsdienās senajā mājvietā atkal ir Žoku māja, ko uzcēlis Kristiana mazdēls Aivars Ludvigs.
Kōrand Vaidõl. Zūonkõ nim vȯļļi nei nūzõn, ku se Lõkš vȯlks nekā ežmi vȯnd ja se Zūonkõ vȯlks eitõd Lõkš zūogõ tagān, nei ka siz Zūonkõ. Sēta Vaidē. Žonaku vārds esot tā cēlies, ka tas Leksis būtu tā kā bijis pirmais un tie Žonaki būtu uzbūvēti aiz Lekšu žoga, tāpēc tad Žonaki.
Žonaku sēta bija viena no vecākajām Vaides ciemā, tā minēta 1736. gada kontribūciju sarakstā. 1766. gada 23. maijā dzimušais Andreja un Grietas dēls Bērtulis kļuva par Žonaku sētas saimnieku un 1834. gadā sev un dēliem pieņēma uzvārdu Bērtolds. Laika gaitā uzvārds pārveidojās par Bertholdu. 20. gadsimtu Žonaku sēta sagaidīja kā lielākā Vaides ciema vecsaimniecība. Te joprojām saimniekoja Bertholdu dzimta. Vecā Žonaku saimnieka Didriķa (Dmitrija) vietā stājās viņa dēls Jānis Bertholds. Viņš Žonakus izpirka no Dundagas muižkunga. 1930. gadu sākumā Jānis Bertholds savu senču sētu gan zaudēja, jo bija nepārdomāti galvojis vekseli Dmitrijam Zvirgzdiņam. Žonaku sēta bija šūpulis vairākām lībiešu kultūrā nozīmīgām personībām.
20. gs. 70. gadu vidū Žonaku mājas saimnieku gals vēl kaut kā turējās, bet vaļinieku gals jau bija gandrīz sabrucis. Mūsdienās Žonaku mājvietā uzcelta liela dzīvojamā māja un vairākas saimniecības ēkas, saimniecība nes Jaunžonaku vārdu.
Sa ūod ī’ž kīetõn sīe zup, ī’ž ūod tī’end.
Ku u’m zup sizālõ, ä’b tīeda, mis võib irgõ.
Zup u’m lajā ne’iku ve’ž
Ku sēmḑa u’m kuppõn, siedā presūb, la’z tulgõ zup ulzõ.
Rǭ zutīļ u’m tī’edõd aņgõr nǭ’gõst ja sīņõ si’zzõl pa’nbõd rǭ’, ja se zutīļ sai pi’dtõd eņtšõn immõr.
Tubā kīela zvaņūb.
Kīela zvaņūb ulzõ lǭtõld.
Ta zve’mzõb uiskõ.
Zve’mzõb tūoizta kä’dkõks või mū ažāks.
Saksād akīstõ naiži ne’iku zvē’rõd, sīepierāst vȯ’ļ nēšti irm.
Tūoizta võib lǟ’dõ zvēriņtõm, la’z tuoi akurātõn riktig tī’egõ.
Sa lǟ’d zvērõd, kui sa riktig tī’ed ja riktig rõkāndõd.
Jōtaztõ, pǭtõgtõ zvidzīņtõd, ajād mingiztõ; tä’mmõn u’m irm, si’z ta lǟ’b.
Vigā (dräggõn), sīestõ um dräg. Viga (staignājs), tāpēc ka staigna.
