Mi’nnõn aldz vȯ’ļ vīmõst vanāmämmõn lemḑileibõ.   Man vienmēr bija jāizgādā vecmāmiņai silta maize.

Sa vȯ’ļd Kūolkas.   Tu biji Kolkā.

Tūļ pū’giz ne vȱlgõd je’dspē’ḑõn. K34II11   Vējš aizpūta tos salmus projām.

Mi’n tǭţi nīžimiz pie’rrõ tä’m izā, mi’n vanātǭţi, vȯļļi Irēld perīņ   Pēc mana tēva stāstītā viņa tēvs, mans vecaistēvs, esot cēlies no Mazirbes.

Ne vȯļļid lețlizt.   Viņi esot latvieši.

Tēg vȯ’ļtõ sīenõd.   Jūs bijāt ēduši.

Linālōdad vȯ’ļtõ ne’i kērabizt. KK78b25   Sprēslīcas bija tik izrakstītas.

Vanātǭţi u’m vȯnd vanāǟmast jõvāgid vaņīm.   Vectēvs ir bijis ievērojami vecāks par vecomāti.

Sīekõrd ta vȯ’ļ vȯndzi. J6   Šoreiz viņam paveicās [~ viņš bija laimīgs].

Võrgõd attõ touvõ kä’dsõ vȯnnõd.   Tīkli ir bijuši vētrā.

Āndab lapsõn vȯrdaiņi, la’z vȱrdõd läkkõd u’lzõ. 74.30   Bērnam dod tārpu zāles, lai cērmes iznāktu ārā.

Kievād laskīz lambidi vȯrūks pǟl. 79/8   Pavasarī aitas izlaida uz zelmeņa.

Vȯ’ŗki, se u’m vagā ja lougli. KK77 a   Vepris, tas ir kluss un lēns.

Lapsõn u’m vȯrži. ~ Lapsõn at vȱrdõd.   Bērnam ir cērmes.

Sa vȯŗžtõd katūkst vȱrdõdõks. KK78   Tu lato jumtu ar latiņām.

Vȯšiz mi’nnõn tutkām jõvā līb jūsõ?   Vai tad man jau gals būs klāt?