Ni perīnai magūb. Bät äb ūo kōgiņ aigõ, ni se pȯis nūzõb ilz un kīerõb sīe perīnaizõn pǟ sīņ kus jālgad. No ni tulāb piški lind tāgiž, selliz strēk pierrõ. Ni se lind dāņtšõb sǟl, kus ne jālgad at, tšiukstõb un vȯtšūb siedā kuožõ, kus sōks si’llõ tāgiž. Ni se pȯis vodlõb īd strēk, ku se lind ni um izdaņtšõn jõvā strēk sǟl immer jālgad, ni se pȯis võtāb kīerõb perīnaizõn pǟ sīņ, kus jālgad at, – nei lind sūzõ si’llõ. Perīnai sōb tulīts virgõ, nūzõb ilz un lǟb sīe pȯisõn jūr un āndab kakš kõrd iļ kūora sīe pȯisõn, mikšpierāst ta nei tiend um. Pȯis kītõb nei: “Sīest ma sīe tei, ku sa kǟd passouļ niemidi immõr, sa ūod võ’llõ!”   Kl 12 Täs vȯļ ikš šelli vanā skrūodiļ Kleimaņ. Un se āndõltõz iļ šõuvõ liestādõks. Lekš lešti vȯstām Vǟnta pūol. Un tämmõn vȯļ ikš Pritš Lounits, se vȯļ tämmõn toi biedrõb. Ne aizpūŗitõst Kiuv nanā jūr un sīņ eitõ paikõb, se um sīelapūol Liepõ vīž piļgõmt. Un ni se vanā skrūodiļ še lekš aigõ. Un se keng-šepā ei pǟlõ – se Lounits vȯļ kengšepā. Bät ni ta pīlõb sǟl tagān deņās = kus eņtšõn se vōŗ um, se ma’gdõb-kuož tāgiž tutkāmõs sīe lōjan. Bät ta kūlõb sǟl deņās pīlõs nei neika klietšõb sǟl ullõ-pēḑõn laijõ nei neika ro’vz. Ni ta tulāb deņāst ulz, ni ta vaņtļõb, mis sǟl um pa-brīnõm. Bet ni ta nǟb, ku miersõ ro’vz pa-pōriņ akkõnd vi’zzõ (~kubbõ) , mīez un nai, un lommõbõd ilzõ sīest viedstõ un lommõbõd mō. Bät ni ta sīe irmkõks lǟnd sīņõ dēņõ tāgiž un äb tūoḑ tūlda ulz ka emīņ – ta selli nūoŗ um vȯnd, koks vanliki rištīng, se vȯlks ju drūoš.