Ni um ūomõg. Ne tulbõd tāgiž un nänt brūdganād tulbõd sōtõm nēḑi un vībõd teiž iļ šīe sūr joug nänt lōjadõks. Ku ne ni at notunnõd iļ šīe jo’ug, siz se vakț ailõb näntõn jedsõ, laz ta sōg je’dsõ kēņignīnõ. Ni ne tidārd tulbõd kuodāj tu’bbõ, vaņtlõbõd: vakț vēl magūb lovāl. Ni tidārd mõtlõst, ku se äb ūo nǟnd, kus ne keitõ. Ni tulāb kēņig ūoņdžõl tubbõ, kizūb: „Võ (!) sa nuovaktist?“ – „Nä’, ma nuovaktiz, “ kītõb se. Tidārd nagrõbõd. Ni se vakț viedāb īd õbdõz oksā eņtš am aldõ uldzõ un näțkõb (!) kēņigõn – nu, ni tidārd ädāgõbõd järā, sadābõd amād seis pȭzandõl un kūolõbõd järā. Un se nūoŗime, se set um sōnd jellõ. Un siz se vakț um sōnd sīe nūoŗõmõz tidār eņtšõn un pūol valstõ. Sǟnag (Sn 1)