Ni vanā Lōz lǟnd eņtš kuodāj – sǟld ta midāgõd iz sō’ (!) . Ni ta lǟnd andõm ibbistõn sīedõ, tubā pǟl ainõ pistām. Un ni neitst kūlõn, ku at strīḑõnd sǟl kō’dskiņ kuŗēks. Vanā kuŗē (u) m kītõn, ku: „Sa ūod piettõn mīnda diezgan, ni sin um tulmõst, āiga jūs!“ Un siz at kītõnd nei mȯlmõd īdtuoizõn, kuolm kõrd n (e) āt nei kītõnd: „S (e) ǟb ūo sugīd nei, ku sa tōd, se (u) m nei, ku ma tōb!“ Tuoiz tegīž neiī́ž. Un ni um kūlõn, ku sadāb tubā jeddõ mōz neiku broigt ikš. Un ni ailõbõd vaņțļõm – perīmīez pagálam tubā jeds, pagálam. Un ni tīebõd perīmīen bē’rõd. Ni tämmõn attõ vȯnnõd kakš šõzārtõ un n (e) at bē’rõs kah. Bet ni pivāpǟva ūoņdžõl ku ne vībõd zārka jedspēḑõn, ne kītõbõd: „Ni (u) m perist kõrdõ ka vel nuovaņțļõmõst va’nnõ ve’ļļõ.“ Tīebõd zārka vāldiž – zārka täuž karriži mustīdi boridi, äbī́ț mittõ ītõ rištingt äb ūo vȯnd emīņ. Ni rūoikõnd, ku sōb zārka vi’zzõ. Un matatõ täm jarā. Un se (u) m vel rițțig tuo’iž: kis um sīlmaks nǟnd, se vȯļ še kītiji. Pitrõg (Pr 37) Maŗi Šaltjār (s 1860)