Bet ni ikškõrd se tubā, kus ne naizt at jellõnd, sīņ u’m su’ggõn tu’lka’j un ne naizt at urgõnd ulz sīest tubāst un vȯikõnd: “Mä’d lapst, ne eitõ si’llõ sīezõ tu’bbõ, ne ni lībõd pagalam. Bet ikškõrd ne naizt ienǟnõd, ku iļiz tubā lä’bsõ vȯnd pandõd vanā rattõ u’ļ un ne lapst at īekõnd le’b se (!) u’ļ le’bbõ kǭrandõl. Un ne’i ne at īenõd je’llõ. Mitikš nēḑi ä’b ūo nǟnd – seļļi jeng. Se set u’m nǟnd, kīen ta u’m pie’drõnd. A’ž ta izānd lōda pǟldõst lǟ’b võtām jõ’vvõ kostõ, ne ä’b nǟtõ, ku ta võtāb näntõn je’dstõ sīemnāiga järā, agā agā te’iž rǭ’. Sr. 1. VII. 1922 Alfred Damberg, 13, s. Sr. 9. III 1909 Sr 76 Liestā kǭmaks vȯ’ļţõ vȯ’ļţõ strīḑõnd. Kǭma u’m kītõn: ”Liestā vändi-sū, kus sa lǟ’d?” Un liestā u’m kītõn vastõ: ”Kǭma, krammi-nǭ’gõ, mis sa tǭ’d?” Un sīepierāst ī’dõn u’m īend krǭipi nǭ’gõ, tuoizõn vändi sū.