Bet ni ta u’m ma’ggõn, ni ikš nuttõn sǟl rī’j pǟlõ: ”Ni sadāb!” Ta ä’b ūo kītõn mittõ sõ’nnõ. Bet ni u’m nuttõn tegīž: “Ni sadāb.” Un ta ä’b ūo ikštõz rõkāndõn vastõ tä’mmõn. Bet ni u’m kuolmõz kõrd kītõn: “Ni sadāb!” Ni ta u’m nuttõn vastõ: “Nu sadā si’z ikškõrd!” – Un si’z u’m tund ne’iku gilgil-gilgil tikkiž rattõd tǟ’dõks. Un ni ūoņdžõl riekmī’en rattõd rǭ’dõ tǟ’dõd. Ni perīnai u’m maksõn ve’l tä’mmõn jūrõ, sīepierāst ku ta u’m a’jjõn sīe spūok järāndõz sǟld, – ta nutīz, laz ta sadāg. Ta u’m je’dmõl ka ne’i nuttõn, bet näntõn u’m vȯnd irm tegīž. Riekmīez u’m kītõn, ku rǭ’ u’m sa’ddõn mǭ’. Un si’z riekmīez u’m bro’utšõn kuodājõz ne’i luštīgõl. Un si’z ne ātõ tū’oḑõnd jegākõrd sǟl rī’jsõ je’llõ. Si’z ni u’m tikkiž. Sr. 1. VII 1922 Kristiņ Damberg, 38, s.Sr 1882 Sr 66 Vīlkatõks mīb eņtš amātõ