Ni irgõbõd vie’ddõ. Kǭrlin tegīž sūr i’mlimi. – Kuo’nnõ ta vȯ’ļ kūlõn rõkāndõm, ku vadā viedāmi vȯļļi smagā tīe. Bet sīḑš ta ni nǟb, ku izā pušnikāks viedābõd ne’i kievāmstiz ja kieuž sadāb ne’i knaššõ seļļižis rīnkiz. Vie’ddõs izā pušnikāks nīžõbõd ī’dtuoizõn, kui näntõn sīe ja sīe pušnikāks mie’rsõ u’m lǟ’nd. Perīzõks tulāb vadā. Siedā set Kǭrli tǭ’b nǟ’dõ. Ta lāngõb pardõ pǟlõ vaņțļõm, kui je’nnõ ka u’m ka’ļḑi. „Või, kui je’nnõ!“ nutāb Kǭrli. Kui ī’dsõ sūsõ, izā pušnikāks mȯ’lmõd kītõbõd: »Ä’b ūo je’nnõ!» Ja nänt īelsõ u’m kkūltõb ne’iku mu’r, ne’ku ka’j i’ļ kǭ’tõt tīe āiga. Kǭrli kil ve’l uskūb, ku līb pǟgiņ lešti, sīestõ ku ta nǟb, ku vadā kuoț u’m ne’i vä’ggi laigā. Bet sīe kõrd vȯ’ļ tuo’ž kalāmī’edõn. Vanād kalāmī’ed jubā tundõbõd viedāmizõst, või līb agā agā ä’b lī ka’ļḑi.