Ku lǭja sǭb munt »strīpõ», izā āigõb vietā. U’m kǭ’dõks sildõ. »Kǭļõmõst eitõ», ta kīõb pušnikān. »Mis si’z mūdõ», se kītõb vastõ. Rõkāndõbõd võtām amā e’žmiz ve’žgõr kaņțõ lūom. Sīḑš ni u’m Kǭrlin sūr vaņțļimi, kui ētab lūomõ. Izā pušnikāks sȭidabõd kieuži si’zzõl mie’rrõ. Kieuž nei knaššõ jūokšõb lǭjast ulzõ. Kǭrli ve’l ä’b ūo sǭnd midēgõst sūrdõ vaņțļõm, ku pušnikā nutāb: »Kīerõm!» Kǭrli ä’b sǭ arū, mikš u’m kīerõmõst, ja kizūb siedā izā kä’dstõ. Izā sēļțab, ku ja’mdõd kīedõd īrgandõksõs u’m rǭz kīerõmõst, algõ īegõ merk jūstõ kōgaz; mõitiz ä’b võiji sǭdõ lūomõ.