Võib vȱlda, ku amā vȯlks vel vȯndzistiz lǟnd, až kērabi vāški äb vȯlks bēkõs aplōkast ulzõ riek pǟl ailõn. Vanā vālda kukīz sīest ja rabīz kilgõ. Alfrēd libštiz jedmõl kīlta ja siz sadīz ibīz sǟlgast mōzõ. Vīeriz nemē spūoļ pōr kõrd põrms immõr ja siz īekiz kierdõ, kierdõ ilzõ. “Ku set ma äb sō rujāks!” vȯļt täm ežmizt sõnād. Nänt ta rõkāndiz kil eņtš jūs, sīepierāst ku tuoizt vȯļt jubā äd tīeda kus. Vālda vȯļ äb kougõn sadāmiz kūožõst paikõl īend. Alfrēd akīz täm vizzõ, vīž tarā jūr ja astīz ūdpǟl sälgõ. “Kas sa mōzõ sadīzt?” kizīzt munt, ku Alfrēd kuodāj jōdiz. “Agā mõitiz äb sō ju ratstāmizt sieldõks oppõ, ” arriz Ans. “Amā irmstiz vȯļ siz, ku ma sadām īrgiz, ” nīžiz Alfrēd pierrõ, “ku ma jubā mōs vȯļ, siz iz ūo emīņ mittõ mingizt viggõ.”