Vȯrābõ lapst vȯļt rujād kievkõks. Jemān pȯdīz väggõ sidām iļ lapst ja ta ajīz izān pǟlõ nemē tšigīņ īdtõ īd loulõs: “Li doktār tagān, li doktār tagān.” Perīzõks vanā vȯrābõz kūliz ka ja lekš rebīz jūr rujād pierāst aiņḑi sōm. Va lūdõtabār mõtlīz rōz ja kītiz siz: “Rujā um kīlmast tund, set kīlman um ka tǟnda parāntõmõst. Vī nänt tämīezõks piezāst ulzõ lum vōdõ pǟl, kil ne siz ūoņdžõl lībõd tierrõd.” Vȯrābõz tienīz jõvā nõv jedst ja lekš kuodāj. Ku ȭdõg vȯļ käds, īrgiz ta läpši lum vōdõzõ kandõ. Sǟl īž ležgõl tukīz va varīkš pitkā kūzõ ladās. “Rebīz kurkõ, rebīz kurkõ!” rǟkiz ta, vȯrābõ loļ tempõ nǟds. Vȯrābõz sai ildīņ arū, mis varīkš mõtlīz ja kāndiz lapst piezzõ tāgiž. Siz võtīz ta kūzõ ladāst set jamdõ käbbõ ja viskīz nänt lum vōdõzõ. Īž istīz oksā pǟl ja vaņtliz. Pigā īd neiz ta ta va lūdõtabārt mõtsāst ulzõ tulm ja ildīņ mustād käbād pǟl lum vōdõzõs kargõm. Ku va lūdõtabār tūndiz, ku pīemdizt vȯrābõ lapst azmõl täm käpād vail vȯļt jarā kuijõnd käbād, siz ta sai arū, ku täm kovālõz äb ūo äbțõn. Kui tūļ paņ ta mõtsõ tāgiž, äbīst täud sīlmadõks. “Pitkā nanā, pitkā nanā!” nutīz vȯrābõz tämmõn tagān. Tuoiz pǟvan vȯļt vȯrābõ lapst vel emīņ rujād. Ni lekš vanā vȯrābõz sud jūr abbõ vȯtšõm. Suž mõtlīz rōz ja kītiz siz: “Set kūval võib sin lapst tierrõks tīedõ. Sin piezā ležgõl um vanā saddõn kȭvaz, mis tōvaz sigžõ immõr mūrdiz. Sīe kõvvõ tõv pǟl pan ȭdõn eņtš lapst rindõ. Ku kū līb kargõn, siz näntõn um vaildõ īd kilg, vaildõ tuoiz kilg kū pūol kīerõmõst, kil ne siz lībõd ūomõgt sōņi tierrõd.” Vȯrābõz tienīz sutā iļ jõvāmēļiz opātõks ja jūokšiz kuodāj. Ku tuļ ȭdõg, īrgiz ta läpši kõvvõ tõv pǟl kandõ. Vȯrābõ murrimizt neiz tegīž va varīkš kūzõ ladās ja rǟkiz: “Sud kurkõ, sud kurkõ!” Vȯrābõz sai arū varīkš sõnād mõtkīdi ja kāndiz lapst piezzõ tāgiž. Siz ta jūokšiz liegāratstājiz jūr, kis eņtš naizõks ja täudkazzõnd lapstkõks sǟlīž ležgõl jelīz. Ta nīžiz amā ilegārātstājidõn ja pōliz nēḑi, laz ne täm lapst azmõl mingiz āiga istāgõd kõvvõ tõv pǟl ja vaildõ rōz likkõgõd. Liegāratstājid teit nei, kui vȯrābõz vȯļ nēḑi pallõn. Agā Agā vȯrābõz istīz oksā pǟl ja vaņtliz. Rōz āiga pierrõ tuļ va suž mõtsāst ulzõ ja vaņtliz palājizt sīlmadõks saddõn kõvvõ pūol. Ku ta sǟl liegāratstājidi neiz kūvals likkõm, pidīz ta nēḑi vȯrābõ lapstkõks ja kārgiz näntõn pǟlõ. Agā Agā sūr vȯļ va ōgizam im, ku vȯrābõ lapst kūoḑõn täm nanā jedst jarā līndizt. Äbīst tȭmbiz ta tabār jālgad vail ja tei ku sai lǟm. “Pitkā nanā, pitkā nanā!” nutīz vȯrābõz tämmõn tagān. Agā Agā lapst vȯļt tuoiz pǟvan tegīž vel emīņ rujād ja vanā vȯrābõn vȯļ tegīž lēmõst abbõ vȯtšõm. Sīekõrd lekš ta okš jūr. Okš magīz eņtš pōdõs kȭrdalizt tōla ūnda. Vanā vȯrābõz ajīz täm ilzõ ja nīžiz eņtš ažžõ. “Ku min lapst vȯļt rujād, ” vastātiz okš, “siz ma vȯidiz nēḑi sils ja pēstiz nēḑi eņtš jengimiz ourkõks. Jedmõl kuolm päuvõ ne vȯļt tierrõd. Kōļ sa neiīž tīedõ! Võib vȱlda, ku äbțõb.” Siedā kītõn, kīeriz ta ēņtšta tuoiz kilg pǟl ja ei tegīž maggõm. Vȯrābõz lekš kuodāj un tei nei, kui okš vȯļ opātõn. Mingizt pǟvad pierrõ jetīzt lapst kievtimiz, mǟngizt ja īekizt kui jedmõl.