Kīela iz ūo ilzõ viedtõd ja svarād vȯļt lommõnd väggõ pȭrand ležgõl. Ma tōž kūoḑõn tuoist tubāst raj tūodõ, laz võigõ nänt ilzõ vieddõ. Täs ma neiz, ku näntõn vergõs pugīz jūrõ mäd nūoŗ kaš, va pōrgiļpiņ Pintš mõtlīz, ku svarād vȯlkst sīņõ pandõd tämmõn mängdõbõks. Ta nūziz, sāina vastõ tiggõs, pistõ ja tōž īd nēšti käpāks akkõ. Sugīz agā agā nei, ku vel jedmõl siedā, ku ta sai svarān jūrõ pūtõm, kīela īrgiz rabbõ. Mäd kīela rabūb sūr krōkšimizõks ja märāks. Neku märā īrgiz, tȭmbiz Pintš käpā tāgiž ja ei kūldõm. Siz kīela īrgiz rabbõ. Ni tȭmbiz Pintš kīr sälgõ ja paņ kui tūļ lovānalā. Aga Aga ku kīela vel īdtõluggõ krōkšiz, märātiz ja rabīz, ūrgiz ta sǟld ulzõ ōjjeddõ. “Kil um ul ažā!” mõtlīz Pintš eņtš jūs: “Seļļiz piškiz ažā pierāst nei sūrdõ märrõ tīedõ.”