Äbkūldzi kõps. Ȭdõg vȯļ käds. Pǟva vȯļ jubā vajjõn mõtsā tagān ja rovst vȯļt maggõm pand. “Īegid knašistiz tǟn pȭzõd sil, ” kītiz kõpsizā eņtš kōd lapsõn, “mēg lǟm jemāks nurmõ ja tūom täddõn sǟld nūordõ kaggrvȯrūkst ja magḑizt ōbiļt.” Agā Agā ku izā ja jemā vȯļt lǟnd, sugīz kõpspȯiškizõn pōdõs pitkā āiga. “Ma lǟb ka vaņtlõm īž eņtš sīlmadõks, mingi se nurm um, ” rõkāndiz ta. - “Alā li, pai veļki, ” pōliz sõzār, “gaḑūb sīnda nǟdõ va īekuļõn või kõzīz rebīzõn, ne mūrdabõd sin ildīņ mōzõ!” - “Laz ne set tulgõd, kil ma näntõn nägțõb!” sūrsliz kõpspȯis ja lekš. Ežmõks tuļ kõpspȯis ōbiļnurmõ. Kil vȯļ sǟl knaš! Ja ōbiļ māitsiz sīd ka pǟgiņ paŗīmstiz kui kuonnõ! Siz ta tuļ kuordõ tarā jūr. Leb tarā pāistizt līebizt nōțõlīedõd. “Sōnd ma nēḑi ka maitsõm, ” mõtlīz kõpspȯis ja vaņtliz vȯtšõs immõrkouți. Sǟl ta neiz tarā al piškiz ouk ja – šlipst – vȯļ ta sizāl. “Kuodāj lēmizõks mingizt äddõ äb ūo, ” mõtlīz kõpspȯis ja groužiz ilm murtõ nōțõlēḑi. Set siz, ku vȯļ täudlistiz pimdõ, tōž ta tarāst ulzõ paggõ.