kui kōgiņ
ku pǟgiņ
kui knaššõ
Kui ka’j!
Se ä’b ūo kui sūr.
Kui jelād?
Kui ne’i?
Kui sa kītizt?
lōlab kui lind
kui ä’b kui
Sõ’vlõb, kui sa kīskõkst nǭ’gõ kațki.
Ta sǭ’rgõb flintõks, kui ä’b lask set.
Kui ma mūoštab, ne’i ma lōlab.
Kui ma pa’ņ lo’vvõl, ne’i ma ei ma’ggõm.
Se u’m tīend tīe lǟlamõks kui oppijiztõn, ne’i ka opātijin.
mittõ kuigid
Siedā lǟ’ks kuigid vaļmõks sǭdõ.
Lapst vā’giž kuigõst eņtš va’is rõkāndõbõd.
ku’bbõ kuijõ
Ǭ’rõnd kuijõbõd.
Jarā kuijõn ne’i ku ǭbõpū, vǭjli.
Sū kūjõb.
Tikkiž kūjõb jarā.
kū’jõ lūodõ
kū’jõ eitõ
kū’jõks
Sīe āigast vȯ’ļ sūr kūja.
Seļļizt kuijõ ma ä’b mǟ’dlõ.
Ku kalā u’m kūja pǟl si’z ta kūolõb jarā.
kūja āiga
kūjad ǭ’rõnd
kūjad jālgadõks
kūjaks laskõ
kūjaks pū’stõ
Mi’nnõn ä’b ūo kuijõ kūožõ mit ambõ al.
Ne Ūdkilā jǭrad saitõ kūjaks lastõd.
Tūo kuijḑi pūḑi!
kis u’m piški, kūja, švakkõ
ainõ kūjastõ
sūodõ kūjastõ
ka’ļdi kūjastõ
vȯ’zzõ kūjastõ
Liestād sǭbõd kȭlbatõd kūjastõd.
Ta kūjastõb lešti so’vkõks, so’v sizāl või pǟva kä’dsõ.
Mājpāika Īras. Mājas vieta Lielirbē.
Viena no vecākajām Lielirbes sētām. Popes-Rindas baznīcas grāmatā minēta jau 1736. gadā, kad kristīts Kūkiņu Ērmaņa dēls Pēteris. 18. gs. te saimniekoja Ērmaņa dēli. Kopš 1865. gada Kūkiņus apsaimniekoja Andersoni. Lielirbnieki atceras, ka 19. gs. pa Irbes upi līdz Kūkiņiem varējis atzēģelēt ar liellaivu. Starp Kūkiņiem un Kalniem bijusi vecupe, kur laivas varējušas labi pārziemot. 20. gs. 30. gados Kūkiņos vēl bija saglabājusies vecā māja. Tajā bija tikai viena istaba un virtuve – saimniekiem, bet otra istaba bez virtuves – vaļiniekiem. Saimnieki – lībiete Nēze Andersone ar dēlu Otto – jauno māju uzcēla 1932. gadā. Nēzes vīrs Ansis jau bija miris. 1944. gadā Otto emigrēja uz Zviedriju. Nēze dzīvoja viena, kamēr spēja. Jaunā māja ilgi pretojās laika zobam, līdz 1989. gadā sabruka.
Ma sei jarā amā (~ tīera) kukīļ leibõ.
tagīztutkām kukīļ
Kukkizt jāmstabõd.
Sõ’vvõ u’m pǟgiņ kukīži.
Kōrand Kuoštrõgõl. Sēta Košragā.
Anduļi jeb Kūkiņi ir viena no senākajām Košraga sētām. 1731. gadā saimniekoja Anduļu Pēteris, 1813.–1834. g. māju sarakstā tie ir Kūkiņi (Kuhkin), 1826. g. revīzijā – saimniekoja Anduļu Klāvs, 1921. gadā – māja Andul-Kūkiņ. Anduļos vēl mūsdienās ir saglabājusies vecā apbūve. Dzīvojamo māju cēlis latviešu būvmeistars Goldšteins 1909. gadā. Vecākā būve ir klēts no 19. gs. vidus, bet rija nelielas kāpas virsotnē uzcelta 1905. gadā.
20. gs. Anduļos saimniekoja Skadiņu ģimene. Tās locekļi bija galvenie lībiešu folkloras teicēji Košragā igauņu folkloristam Oskaram Loritsam. Zinātnieks pārskatā par lībiešu folkloras vākšanas rezultātiem rakstīja: „Košraga Kūkiņi (Anduļi) ir tā vieta, kurā uz papīra uzrakstīta folklora vairāk nekā jebkurā citā lībiešu istabā.” Mūsdienu mājas īpašnieki par seno mājvietu īpaši nerūpējas.
