Pi’ņ, nī’emõ, i’bbi – ne ētizt karrõ. Suns, govs, zirgs – tie meta spalvu.
Kanā ētab kǭridi. Vista met spalvas.
Meynard sīegid ä’b ēta jarā eņtš je’ddõvõtāmiz. Meinards tomēr neatmet savu pasākumu.
karrõ eitõ kauties
kivīdõks mǭ’zõ eitõ nometāt ar akmeņiem
ki’vvõ eitõ mest akmeni
kū’jõ eitõ mest kaudzi
lūomõ eitõ mest tīklus [~ lomu]
mu’ddõ eitõ mēslot ar jūras mēsliem
rǭgidi eitõ samest žagarus
võrgidi eitõ mest tīklus
leibõ eitõ ǭ’jõ iegrūst maizi krāsnī
kä’dkõks eitõ atmest ar roku
je’ddõ eitõ pārmest
ulzõ eitõ izmest
Kärmi set nanāks grūžõb. Muša tikai ar degunu piegrūž.
ne’i ku nǭskiļõks grū’žõb si’zzõl kā ar īlenu iedur
Tubās u’m kuorbõn kard. Istabā ir sviluma smaka.
äbjõvā kard slikta smaka
Tūoimkizõn u’m lǟlam kard. Ievai ir smaga smarža.
Ma tūndõb knaššõ kardõ. Es jūtu skaistu smaržu.
lǟlam kard smaga smarža
ma’gḑi kard salda smarža
Ta rabīz uks kārdaks. Viņš apsita durvis ar skārdu.
kardõ ī’edõ griezt skārdu
ka’rdid kädūd raupjas rokas
ka’rdi pīnda nelīdzena virsma
ka’rdi ēļ skarba balss
ka’rdi mie’r skarba jūra
ka’rdi rištīng skarbs cilvēks
ka’rdi tūļ dzestrs vējš
Sport kārgastõb. Sports norūda.
roudõ kārgastõ rūdīt dzelzi
ēņtšta kārgastõ norūdīties
Ta kārgiz i’lzõ. Viņš pielēca augšā.
Kõps kārgiz je’dspē’ḑõn mõtsõ. Zaķis aizlēca projām uz mežu.
Või si’z pǟva ä’b karg ūoņdžõl idāst? Vai tad saule nelec no rīta ziemeļaustrumos?
Päva kārgõb, ku nūzõb. Saule lec, kad [tā] ceļas.
Pi’ņ kārgõb. Suns iecērt zobus.
Pi’ņ kārgiz mī’en jalgõ. Suns ieklupa vīram kājā.
Ta karīņțiz ēņtšta mi’nnõn ka’ggõlõ, ne’i ku ta mi’nnõn u’m pa lǟlamõks. Viņš uzkārās man kaklā, tā ka viņš man ir par apgrūtinājumu.
Ǭ’rõnd karīņțõbõd käpsõ. Drēbes karājas skapī.
Rištīng īeb karīņțõm. Cilvēks paliek karājamies.
Karnõd ǭrastiz tu’lbõd kuo’d le’žgõl. Kraukļi reti nāk māju tuvumā.
Kus māita, sǟ’l karnõd. Kur maita, tur kraukļi.
Karnõd ourõbõd krǟ-krǟ.
Mäg Irāj ležgõl. Kalns Mazirbes tuvumā.
Kāngar Irāj jougnaigās. Kangars Mazirbes upes malā.
Stāsts par Vārnu kalna priedi: "1932. gadā, ejot uz jūrmalu, redzēju kāpu malā izraktu lielu caurumu. Tas bija tik liels, ka to dienā paveikt varēja tikai kādi septiņi vīri. Brīnījos un nesapratu, kāpēc tāda bedre ir izrakta. Bet man bija labs draugs – tā bija Vārnu kalna (Karnõdmäg) vecā priede. Tā no augšas visu redzēja un zināja, kas ciemā un apkārtnē notika. Kas viņas zaru līgošanu vēja laikā saprot, tam priede varēja daudz pastāstīt gan par veciem, gan par tagadējiem laikiem.
Piegāju pie priedes, noglāstīju tās grumbuļaino mizu un jautāju: “Saki, kas jūrmalā to lielo bedri izraka?” Priede atbildēja: “Naudas meklētāji! Viens no viņiem it kā šai vietā esot redzējis naudas uguni (malduguni). Visu nakti vīri raka nosvīduši.” Kad jautāju, cik naudas tad atrada, priede sāka smieties un runāja: “Vai tu vēl atceries, ka senāk šai vietā bija līdzena jūrmala? Vai tu tur redzēji kādu naudas lādi? Tai vietā smiltis ir sapūstas visa mūža garumā. Tie trīs vīri, kas neklausīja vecu ļaužu padomu, atrada tikai vecu sapuvušu laivas gabalu. Tādā veidā neviens nekad un nekur naudu nav atradis. Tai laikā, kamēr meklē naudu vietā, kur redzēta malduguns, neviens nedrīkst runāt neviena vārda, bet tie vīri runāja – un vēl latviešu valodu.” M. (domājams, Mārtiņš Lepste, Līvli, 1934., Nr. 5)
Kāršõb kāršõks. Kārš ar kārstuvi.
villõ karšõ kārst vilnu
ibīzt karšõ sukāt zirgu
Se u’m kārtabi kūož. Tā ir bīstama vieta.
kārtabi rištīng bīstams cilvēks
Ma kārtab. Es baidos.
Ma kārtab ne’i ku tūlda. Es baidos kā no uguns.
Ma kārtab tä’mstõ ne’i ku tu’lstõ. Es baidos no viņa kā no uguns.
Minā rǭz kārtiz sīest ēsti literatūrõst. Es nedaudz baidījos no tās igauņu literatūras.
Kunāid ä’b ūo jemīņ kārtamõst ukkõ lē’mizõst, pūtõksõst ja nǟlgast. Nekad vairs nav jābaidās no bojā ejas, trūkuma un bada.
Ta kārtab lǟ’dõ. Viņš baidās iet.
Ta kārtiz siedā tī’edõ. Viņš baidījās no tā darba.
Kärmiži ajād pǟ’zõ, tǭ’d kītõ, mis ä’b ūo. Stāsti muļķības [~ dzen mušas galvā], gribi pateikt, kā nav.
Ta ä’b tī’e mittõ kärmizõn vi’ggõ. Viņš pat mušai nedara pāri.
Mingi kärmi sīnda jāmstiz? Kāda muša tev iekodusi?
mõltsi kärmi zaļā muša
mustā kärmiz|akkiji melnais mušķērājs
ǭ’gi kärmiz|akkiji pelēkais mušķērājs
ǭļaz kärmizsēņ zaļā mušmire
pu’nni kärmizsēņ sarkanā mušmire
vālda kärmizsēņ baltā mušmire
Ta kǟrnõb, tī’eb, mis ä’b ūo vǟrts. Viņš čakarējas, dara, kas nav [nekā] vērts.
kä’rzi kīlma spalgs sals
kä’rzi kūja liels sausums
kä’rzi tu’ļ stipra uguns
karrõ eitõ mest spalvu ~ kauties
Knaššõ karrõ āndizt vanād kūzõpūd. Skaistu krāsu deva vecas egles.
Alābõst ka sai knaššõ karrõ. No vītola arī dabūja skaistu krāsu.
ǭļaz kǭra zaļā krāsa
Kǟrpa jelāb mingizt kivīd või krõdād sizāl. Cauna dzīvo kādos akmeņos vai bedrēs.
kardõ nūškõ saost smaržu
Ta nūškõb puțkõzt. Viņš osta puķi.
Saksād ke’it pi’ds kǭrandidi nūškõs. Vācieši staigāja pa mājām okšķerēdami.
tabākt nūškõ šņaukt tabaku
Vī’mõ sadāb. Līst lietus.
Sūŗ, ja’mdõ vī’mõ, mǭ rū’tšõb. Liels, rupjš lietus, zeme dreb.
Vī’mõ ne’iku pǭņõdõks gǭ’žõb mǭ’zõ. Lietus kā ar spaiņiem gāžas zemē.
Kärmizt attõ dikți kõ’zzizt, līb vī’mõ. Mušas ir dikti negantas, būs lietus.
Vīļa lekš ukkõ vä’ggi sūrd vī’mõd kä’ds. Labība ļoti lielajos lietos aizgāja bojā.
Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekts “Lībiešu vietvārdu apzināšana, kartēšana un oficiālo vietvārdu reģistra izveide” (Nr. LZP-2019/1-0240).
