Rindas un Stendes ūdeņi savienojas Plateļu pļavās, radīdami Irbes upi, kas ir viena no lielākajām Kurzemes upēm. Irbe līkumo pa Piejūras zemieni paralēli jūras malai un pie bijušā Lielirbes ciema ietek jūrā. No jūras upi atdala šai piekrastei raksturīgā vigu un kangaru ainava, kas vērojama arī labajā krastā. Krasti ir stāvi, nogruvuši, upē daudz sakritušu koku. Irbes plūdums ir vienmērīgs, bez kritumiem un krācēm. Upē daudz sēkļu, kas nemitīgi mainās, daudz atteku un vecupju. Pie ietekas jūrā Irbe veido divu kilometru garu smilšu strēli. Ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu. No Lielirbes tilta līdz jūrai upes kreisais krasts kopš 2004. gada ir Ovišu dabas lieguma teritorijas daļa ar pilnīgu apmeklējuma liegumu (izņemot pastaigas pa pludmali) no 1. maija līdz 1. septembrim.
Senākos laikos Irbes upi izmantoja koku pludināšanai, kravu pārvadāšanai. Irbes grīvā bija izveidojusies sīkosta, kas piederēja muižniekiem fon Maideļiem. Irbes ostas nozīmi gan mazināja labu iekšējo ceļu trūkums un ostas regulāra piesērēšana. Kuģu ceļu arvien vajadzēja padziļināt. Tomēr osta vietējo iedzīvotāju vajadzībām pastāvēja vēl 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Irbes upes labajā krastā netālu no grīvas izveidotās ziemas ostas vietu var sazīmēt vēl mūsdienās, jo tur saglabājusies vecupes atlieka un ļaužu atmiņās palicis nosaukums Kurhāfena.
Lībiešiem ir teika, kā cēlusies Irbes upe: „Rindas apkārtnē kāds zēns ganījis govis un sēdējis uz liela akmens. Reiz viņš sācis sist pa akmeni un dzirdējis, kā dobji skan. Puika katru dienu vērojis un gribējis izzināt, ko akmens tā skan. Reiz viņš pavēlis akmeni un redzējis caurumu, kur iekritis pats iekšā. Vakarā otrs gans stāstījis mājās par notikušo nelaimi. Nākamajā dienā visi cilvēki nogājuši uz nelaimes vietu un redzējuši tikai caurumu. Pēc tam tur sākusi tecēt upīte un tecējusi pa leju uz jūras pusi. To nosaukuši par Lielirbes upi, tādēļ, ka tā tek cauri Lielirbes ciemam.” (Šuvcāne, B. Lībiešu krasts. Latvijas mediji, 2017)
Nītõd Irāj ležgõl. Pļavas Mazirbes tuvumā.
Mazirbes ciems ir viena no senākajām un lielākajām Ziemeļkurzemes zvejnieku apdzīvotajām vietām. Dokumentos tas pirmo reizi minēts 1387. gadā kā ’Willa minor Irwa appellatum’. 1582./1583. gada Piltenes vaku reģistrā ciemu apzīmē vāciskais ’Kleine Irwen’ (Mazā Irve), bet 18. un 19. gs. dokumentos latviski lietots Maģ-Īres, Maģ-Irbes vārds, kur vietvārda pirmā daļa atspoguļo ’mazs’ arhaisko formu ’maģs’, bet otrā daļa – lībisko Irē.
Ģeogrāfiskā novietojuma ziņā Mazirbes ciems atrodas ļoti izdevīgā vietā – vidū starp pārējiem Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem. Uz rietumiem no tā atrodas Sīkrags, Jaunciems, Lielirbe, Miķeļtornis, Lūžņa, Oviši. Uz austrumiem – Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka, Melnsils. Mazirbe bija ceļu krustpunkts, no šejienes gāja tuvākais ceļš uz Dundagas muižu. Kādreiz Mazirbē darbojās jūrskola, bija Irbes krogs, Brausku ceplī taisīja ķieģeļus, mazais bānītis savienoja Mazirbi ar Ventspili, Dundagu un Stendi. Te bija baznīca, mācītājmuiža, darbojās pasts, skola, veikali, aptieka. Latvijas brīvvalsts laikā Mazirbe bija lībiešu sabiedriskais un kultūras centrs, te tika uzcelts Lībiešu tautas nams, te 1923. gadā savu darbību aktīvi sāka pirmā lībiešu sabiedriskā organizācija Līvõd Īt (Līvu savienība).
Nītõd Irāj ležgõl. Pļavas Mazirbes tuvumā.
Jāki ir viena no vecākajām sētām Pizes ciemā. To, domājams, dibinājuši ienācēji no Sāmsalas. Popes-Rindas baznīcas draudzes grāmatā 1758. gadā minēts, ka miris Jāku Ērmanis (Jahke Ehrman) – vecais Jahks, viens sāmsalietis. Savukārt 1759. gadā Jāka atraitne Eva (Eeva) precas ar sāmsalieti Pēteri. Jāka sēta pastāv arī 19. un 20. gs. 1935. gadā pastāv Jāki (saimnieks F. Nāriņš ir valsts dienestā) un arī Jaunjāki, kuros saimnieko Līna Veinberga. Pēc Alvīnes Veinbergas ziņām, uz 2000. gada martu vēl ir vecie Jāki, kuros dzīvo īrnieki, bet Jaunjākus ir nopirkuši rīdzinieki, mākslinieka Laudera ģimene. Mūsdienās īpašuma nosaukums ir Lieljākas.
Kōrand nim Vaidõl, pandõd immõr 1925. āigast. Sētas nosaukums Vaidē, ielikts ap 1925. gadu.
Vaides Jālgabi bija Kārļa un Marijas Bertholdu jaunsaimniecība, celta 1930. gados. Māju nodēvēja lībiešu vārdā jālgab, latviski ’pilsēta’. Bertholdu dēli bija lībiešu dzejnieks un tradīciju zinātājs Alfons Bertholds un zvejnieks un dziednieks Viktors Bertholds, kura ģimene bija pēdējā piekrastē, kurā ikdienā lietoja lībiešu valodu.
Mājpāika Īras. Mājas vieta Lielirbē.
Vēstures avotos sēta pirmo reizi minēta 1777. gadā, vēstot, ka tiek iesvētīts Joku Andreja dēls Jānis. Jokos saimniekojusi lībiešu Zandbergu ģimene. 1890. gados celtajā mājā Latvijas brīvvalsts laikā saimniekoja Uldriķis Zandbergs ar sievu Nēzi. Ciemnieki viņu dēvēja par Jok Uldžu. Abas Zandbergu meitas 1944. gadā emigrēja uz Zviedriju, dēls Valters pārcēlās uz Roju. Uldriķis palika Lielirbē līdz savai nāvei 1956. gadā.
Kōrand Pitrõgõl. Sēta Pitragā.
Jāki – sētas senais nosaukums, avotos minēts 1743. gadā. Sētas abi nosaukumi – Sumberi/Jāki – minēti 1752. gada mirušo reģistrā. 1770. gadā Sumberu sētas minētas ar atsevišķiem nosaukumiem – Vecsumberi un Jaunsumberi. Oficiāli Jāku nosaukumu vairs nemin. 1900. gadā Jaunsumberus no Dundagas barona izpirka Ansis Treilībs. 1923. gadā saimniecību pārvaldījusi latviete Lizete Olberga, mājā dzīvojuši 17 iemītnieki. 1935. gadā Jaunsumberos joprojām dzīvoja Lizete Olberga, kā arī Alfreda Zīberta ģimene.
◆ Jarrõl, Jōral, Jōrald
Vecsaimniecība Biedrupes (Jāra) zināma vismaz no 19. gs. vidus, kad tur saimniekoja Janis Veinbergs (1824) ar sievu Annu (dz. Andersone, 1828). Pēc Pirmā pasaules kara Biedrupi esot bijusi mežsargmāja. 1939. gadā Biedrupu 90 pūrv. lielo saimniecību apkopa zvejnieks Pēteris Felšs ar sievu Līni.