"Starp Jaunciemu un Sīkragu uz jūru tecēja neliela upe. Tai bija trīs vārdi. Upes augšgalu viņpus šosejas sauca par Ķikanu, tālāk tā kļuva par Celmupi, bet tuvāk pie jūras tā tika nodēvēta par Dīcmaņa upi. Var būt, ka Celmupes nosaukums bija radies no agrākā mežsarga Celma vārda, bet Dīcmaņupes apzīmējums – no Latvijas brīvvalsts laika mežsarga Dīcmaņa, kura sēta atradusies Celmupes krastā. Celmupes apkaimē bija ganības, kur lopus ganīja kā mūsu ciema iedzīvotāji, tā sīkradznieki." (Gobiņa, H. Jaunciems. Lībiešu gadagrāmata. 2007.)
Vanājoig Īras. Vecupe Lielirbē.
◆ Kīnkatarrõ, Kīnkataras, Kīnkatarast
Tara Lūž kilas Sūr Dūtš kārands. Lauks Lūžņas ciemā Diždūču sētā.
Klāvu sēta minēta jau 1731. gada Dundagas muižas vaku grāmatā. No 19. gs. 90. gadiem Klāvi bija saistīti ar lībiešu Cerbahu dzimtu. Sīkraga Vecklāvu sēta ir bijusi šūpulis Cerbahu dzimtai, kura lībiešu kultūrai devusi folkloras teicēju un pirmā lībiešu kora dziedātāju Edi Cerbahu, Līvu savienības aktīvistu Oskaru Cerbahu, viņa meitas – mūziķi, Ventspils lībiešu ansambļa “Kāndla” dibinātāju un diriģenti Hildu Grīvu un lībiešu valodas labu zinātāju, vienu no lībiešu-latviešu sarunvārdnīcas sastādītājām Elfrīdu Žagari. Abas māsas somu zinātniekiem ir stāstījušas arī lībiešu teikas un nostāstus. Cerbahi bija aktīvi pirmā lībiešu jauktā kora dziedātāji. Kora mēģinājumi sākās Sīkraga Lorumos 1922. gadā. Korī dziedāja Ede Cerbaha, viņas māsa Katrīne Cince, Edes dēli Edvards, Oskars un Kārlis. Visi piedalījās pirmajā kora koncertceļojumā uz Igauniju 1925. gadā. Klāvi 1932. un 1933. gada vasaras ekspedīcijās bija mājvieta lībiešu pētniekiem Lauri Ketunenam un Veino Kirelem. Mūsdienās Klāvi ir neapdzīvoti, bet ne bez īpašnieka.
Divupstarpa – vieta apmēram 5 km no Lielirbes, kas izveidojusies, upei mainot gultni.
◆ Kōrandõl, Kōrandõl, Kōrandõld
Kārandu agrākais nosaukums bija Mazkāpas, saimnieks bija Jurgbergs. Vācieši Pirmā pasaules kara laikā viņu aizveda uz Vāciju, tur viņš palika. Ap 1928. gadu māju nopirka feldšeris Johans Belte, kas māju salaboja. Padomju laikā tur bija medicīnas punkts iedzīvotājiem. Saimnieks feldšera pienākumus pildīja līdz mūža galam. Pēc J. Beltes nāves māja gāja no rokas rokā. Ap 1980. gadu māja vēl bija apmierinošā stāvoklī.