Ma keijõb kīrazt.
Ma keijiz keijõks.
Kējõb kirridi un duņtšidi.
Ku kurā kä’dkõks akūb, si’z ta u’m keir.
Mi’n vaņīmi tidār ka u’m keir.
kakš keijõ
Kēja u’m seļļi kȭr.
Duņtš sǭb kēja pǟl keijdõd va’imizõks.
li’bḑi kēļ
pī’emdi kēļ
pitkā kēļ
slikți kēļ
va’imi kēļ
kēļ ne’i ku tȭla
kīeldõ kastõ
kīeldõ pieksõ
eņtš kīeldõ vǭļikšõ
Kēļ kǟ’b aššõ – kierdõ rõkāndõb.
Kēļ kūjõb jarā rõkāndõs.
Kēļ u’m jarā vä’zzõn.
Pidā eņtš kīeldõ!
Kēļ sõ’vlõb – pa je’nnõks rõkāndõb.
Pī’emdi kēļ – rõk ä’b ūo sieldõ, ne’i ku pūoltūorõz.
Pitkā kēļ u’m, ku tūoizta na’grõb.
Vȱida eņts kīel ambõd tagān! – ku u’m vȱidamõst tǟnda, algõ ta rõkāndõg.
Alā sa eņtš kīeldõ ku’ltõ!
Se u’m mi’n kīel pǟl – sīemnāiga või rõk.
Se sõnā u’m mi’n kīel tutkāmõs.
līvõ kēļ
Kēļ u’m jarā ka’ddõn.
Tä’mmõn u’m saksā kēļ sūsõ.
Mēg i’z līedam ī’tizt kīeldõ: ä’b võimõ ku’bbõ rõkāndõ.
kāndla kēļ
plint| kēļ
līvõ|kēļi liivikeelne ▫ lībiešu valodā esošs
līvõ kēļimõd
kengmidi vȯstõ
Ta vȯstīz eņtšõn ūd kengmõd.
Ta vȯstīz eņtšõn ūži kengmidi.
Kēngõb – panāb jālgad vi’zzõ.
Võib kengõ sǭpkidi, kengi, pastāļi, vīžḑi jalgõ.
Ūoņdžõl kēngõb jālgad vi’zzõ, ȭ’dõn pästāb mǭ’zõ.
Pi’ds kīļazt jeiõ vȯ’ļ lǟlamstiz kǟ’dõ, si’z sai kengdõd pastāl alā ve’l seļļi jeipastāl.
Kengšepād at vȯnnõd Tsä’lmõt jo’ugs.
"Ap 1720. gadu Sīkragā bijušas lielas preču noliktavas. Pēc ļaužu nostāstiem noliktavas atradušās Sīkraga dienvidrietumu daļā aiz kāpām, pie strauta, ko lībieši saukuši par Kēņigtarā ūrga. Tas tecējis cauri laukam netālu no Pentu mājām, kurās kādreiz ielaisti paganīties ķēniņa zirgi. Ķēniņš bijis atbraucis, lai pārbaudītu labības iekraušanu kuģos. Lauku, kurā ganījušies ķēniņa zirgi, pēc tam iesaukuši par Kēņigtarā (Ķēniņa dārzs)." (Šuvcāne V. M. Lībiešu ciems, kura vairs nav. Jumava, 2002)
Ne’i kōgizt keņžlimizt ma ä’b kāndat.
Tī’em ī’d keņžlimiz!
Jaņī keņžlõb Marīks.
Neitsõd keņžlõbõd pūošõdõks.
Ta lekš (~ ne lekštā) keņžlõm.
Jatkā ī’žkiz sa’d āigal keppiz liegā ārdiņ vȯ’ļ lǟlam.
