Varīks vīž ī’d ka’ņkiz jedspē’ḑõn.
Kanā odõb ka’ņkiži.
Kaņmõd at seļļizt, mis at ne kāltsad, võibõd vȱlda ka vanād kīedõd.
Istā ra’j kaņț pǟl!
Sa valīzt vietā i’ļ glǭz kaņț.
Mä’d nīt u’m jo’ug kaņțš.
kummiš kaņțšõ
Kust kaņțõ mī’ed tēg ūot? ~ Kust kaņțšt mī’ed tēg ūot?
Tūļ u’m kīerõn mie’r kaņțõ.
nēļakaņțlimi mīr, kus allõ jegās tūrsõ vȯ’ļ kīetõb kūož
Kaņț rǭz dēļõn ne aigād!
Ta kāņțõb tä’mmõn jū’rõ.
Sigād pierāst või nī’emõd pierāst kapīņțiz na’ggiri, bīetidi, te’i pīenõks nēḑi rōdaks.
Sigān u’m kapīņțõmõst pīenõks na’ggõrd.
Vikātõ kapīņțõb, rabūb vastõ, al u’m vikāt lakt, mis pǟl pidāb vikāt ja vazārõks rabūb, la’z vikāt tierā īegõ vȯitõks ja se vȯlks paŗīmstiz ī’edõb.
Vanāst ūdtõ mǭdõ te’i kappiļõks.
Se u’m seļļi kappiļ, grūoipkappiļ, missõks tīeb grūoipõ, kappiļtõb mȯļdõ.
◆ Kārandõl, Kārandõl, Kārandõld
Kārand Lūž kilas. Nim āndiz Jāņ Belte, kīen kārand vuoļ 1925. āigast immõr, ku vuoļ mā jaggimi. Ta paņ rāndakīel nim. Vņt. ka Piški Kāp. Sēta Lūžņas ciemā. Nosaukumu deva Jānis Belte, kuram sēta bija ap 1925. gadu, kad bija zemes dalīšana. Viņš ielika nosaukumu lībiešu valodā. Sk. arī Mazkāpas [Piški Kāp].
sitā|kard sitahais ▫ mēslu smaka
äbjõvā kard
Tubās u’m kuorbõn kard.
lǟlam kard
ma’gḑi kard
Tūoimkizõn u’m lǟlam kard.
Ma tūndõb knaššõ kardõ.
ka’rdid kädūd
ka’rdi pīnda
ka’rdi ēļ
ka’rdi mie’r
ka’rdi rištīng
ka’rdi tūļ
Kārand Īras. Sēta Lielirbē.
Kordoni bija nocietinājumi, kas cariskās Krievijas laikā bija izveidoti gar toreizējās valsts robežu. Lielirbē kordons esot bijis apmēram pie Ostu mājām, kā arī Pilnieku un Lībiešu māju vietās. 19. gadsimtā kordonus iedzīvotāji dabūja savā apsaimniekošanā. Pilnieku sētu (Kordonjure) lielirbnieki dēvēja par Ādamiem, jo šīs Kordonjure sētas apsaimniekošanas tiesības 1885. gadā bija ieguvis Ansis Ādamsons. Jauno dzīvojamo ēku viņš bija uzcēlis 1914. gadā. Pēc Anša Ādamsona nāves māju mantoja viņa meita Marija ar vīru Frici Zandbergu. Māja tūliņ pēc I pasaules kara bija biezi apdzīvota. 1920. gadā tur apmetās arī valodnieki Lauris Ketunens un Oskars Loritss. Viņi priecājās, ka tur lībiski runāja kā vecie, tā jaunie iedzīvotāji. 1930. gados mājas viens gals bija atvēlēts Lielirbes I pakāpes pamatskolai, otrā galā dzīvoja skolotāja un mājas saimnieku Zandbergu ģimene. Mājas saimnieki Valdis un Vera Zandbergi ar bērniem 1952. gadā bija spiesti pārcelties uz Kolku. Mājā palika dzīvot Ernests Dravnieks, kas bija ogļu padevējs stacijā un uzturējās Lielirbē, kamēr kursēja mazbānītis. 2022. gadā Pilnieku mājvietā tapusi jauna ēka, ko uzbūvējis lībiešu Lepstu dzimtas pēcnācējs.
