broutšõ lē’ḑi
Ma’ggõ broutšõb, paijõb kievāmstiz.
Braucamā viga – starp Miķeļtorni un Lielirbi.
Viga Piza kilas. Viga Miķeļtorņa ciemā.
Um štrandõn ikš brig. Kuoigmēšti ikš Erman nimkõks um īend Sīkrõgõl jelām. Se siz um eitõn kōrand ja nuttõn sīe Brig, missõst um suggõn kōrand nim Brōkša ja perīmīe līekõnim Ermanbrig. Ir strandējusi viena briga. Viens no kuģa vīriem vārdā Ērmanis ir palicis Sīkragā uz dzīvi. Tas tad ir uzbūvējis sētu un nosaucis to par Brigu, no kā radies sētas nosaukums Brikši un saimnieka uzvārds Ermanbriks.
Brikšu sēta minēta jau 1731. gada Dundagas muižas vaku grāmatā. Sēta saistīta ar lībiešu Ermanbriku dzimtu, kuras vairāki pārstāvji lībiešu kultūrā devuši savu ieguldījumu. Par Ermanbriku senču ierašanos Sīkragā ir šāda leģenda: “Pirms desmit paaudzēm reiz bijusi varena vētra. Ar to vētru malā nācis liels zviedru kuģis. Citi noslīkuši, bet vienīgi kapteinis izglābies un nonācis malā. Viņš apprecējis kādu lībiešu meitu un sācis te dzīvot. Nogrimušais kuģis esot saucies “Brik”, bet pats kapteinis bijis Ērmanis." Irbes-Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā atrodamas ziņas, ka 18. gadsimtā Brikšos 50 gadus saimniekojis Ērmanis, bet viņa mazdēls Klāvs 19. gadsimtā jau bija kļuvis par Ermanbriku. Sēta pastāv mūsdienās, un tur saimnieko Ermanbriku dzimtai piederīgie.
Līvliztõn vȯ’ļ brūik Sūr neļļõndpǟvan lǟ’dõ bikt jū’r.
aiņḑi brūikõ
sūdõ brūikõ
Ma brūikõb pǟgiņ vȯ’zzõ, tuoi ne’ije’n ä’b brūik siedā vȯ’zzõ.
Bruņākrupā, tä’mmõn ä’b sǭ ne’i aššõ nǭ’gõ jū’rõ.
brutsīņțõ eņtš nǭ’gõ
Ma võib mūdõ midēgõd brutsīņțõ või ne’i ȭŗõ, ȭŗikšõ kuigõd.
Ta ēņtšta brutsīņțiz pū kilgs.
Budār, sǟ’l ä’b ūo vä’ggi pǟgiņ.
Käp immar tu’ļ ku’bbõ budār läpši.
mõtsā|budār metsatukk ▫ meža puduris
Nutāb seļļiz budīļõks ka seļļizt rištīngtõ, kis midēgõst äbõigiz või jämp vīțõ tī’eb.
Budīļtõmi u’m seļļi, midēgõst jämp vīțõ tī’edõ.
Kōrand Kūolkas, paldīņ jemīņ äb ūo. Sīes kūožõs um nustõd kalād fabrik jeltõbkuodā. Sēta Kolkā, pašlaik vairs nav. Tajā vietā ir uzbūvēta zivju fabrikas dzīvojamā ēka.
Būdnieku sēta pastāvējusi vismaz kopš 1807. gada. No 19. gs. vidus bijusi rentes māja. Nav precīzu ziņu, kad sēta beigusi pastāvēt. Atradusies tagadējā Kolkas tautas nama tuvumā.
Ta vȯļ ku’bbõ ka’zzõn seļļizt piškizt oksādõks ne’i nekā piški bugārõz.
