Vanāst vȯnd Bažā kāngar pǟlõ. Ku kuoigīd āt štrandõn agā tegīž tūodõd kuntrband brāndiļt, siz se tunāt vīnõd sīez Tišīņ kōrandõl glābdõb (kuoig viļļõ ja brāndiļt). Ta siz tegīž mīnd ju kōgaz. Tišīņ um laskõn ka põddiri. Sīestõ siz ta um jellõn. Rōdõ tämmõn äb ūo vȯnd. Senāk tā bija uz Bažu kangara. Kad kuģi strandējuši vai atkal vests kontrabandas degvīns, tad tas tūlīt vests uz to Tišiņu sētu glabāšanai (kuģa manta un brandvīns). Tad viņš atkal pārdevis tālāk. Tišiņš arī šāvis briežus. No tā tad viņš ir pārticis. Naudas viņam nav bijis.

No teicēju stāstiem: "Pitraga ciema vecais Randa pirmās adventes sestdienā devās uz Melnsilu pie savas meitas. Viņš gāja pa Bažkangaru līdz Tišiņa mājiņai. Tas Tišiņš sen atpakaļ bija lielajā purvā – ezera purvā. Tur vecais vīrs vienatnē dzīvoja. Viņam bija bites un divas baltas kazas, ar to viņš iztika. Cita nekā pie mājas nebija, maizi dabūja pret medu." (Andrejs Skadiņš, Košragā, 1921. g, pierakstījis Lauri Ketunens).

"Dzīvoja kāds vecs vīrs, vārdā Tišiņš, kuram uz Baža kangara bija maza mājiņa. Tur viņš dzīvoja viens pats. Kad mēs gājām ogot, viņš jau bija uzvārījis tēju, ogotāji gāja pie viņa tēju dzert. Mēs nesām viņam maizi un plekstes, gaļu – kas nu kuram bija. Tišiņš kļuva priecīgs un teica, ka viņa draugi esot vilki un brieži, tie vakaros iznākot no meža viņu apraudzīt. (..) Reiz uznāca liels negaiss – vētra un pērkons. Zibens iespēra mājiņā, un Tišiņš un zirgs bija pagalam. Tagad tai vietā vēl redzami akmeņi, mājvietā septiņi akmeņi. Mūsu vecāki Tišiņu redzējuši. Mans tēvs, māte, brālis gāja pie viņa. Staigājuši kopā spēlēdami." (Katrīne Zēberga, Vaidē, 1943. gadā. Megiste, J. Liiviläisiä tekstejä. 1964)

Mazirbniece Vilma Steffenberga: "Tišiņkangars – pa to gāja uz Bažu purvu dzērvenēs. Bija arī Tišiņa māja."

Se um väggi tiva. Sǟl jelizt kalad, ni um kūja. Tā ir ļoti dziļa. Tur dzīvoja zivis. Tagad ir sausa.