Boŗkrōdaks kūorštõb pūḑi, boŗkõb pūḑi.
◆ Botārõl, Botārõl, Botārõld
Viena no senākajām Pizes mājvietām. Piltenes vaku grāmatā 1582.–1583. gadā minētas septiņas saimniecības, no kurām viena izlēņota Pēterim Boteram (Peter Botter). Boteru dzimta turpināja dzīvot Pizē arī nākamajos gadsimtos. 18. gs. beigās Boteru Didriķis bija jūrmalas vagars, sieva viņam bija sāmsaliete Marija. Pirmā pasaules kara laikā Botteru māja bija gājusi bojā. Acīmredzot uzcelta jauna māja, jo 1935. gada lauksaimniecības skaitīšanas un tautskaites dati liecina, ka Botteros saimniekoja lībiešu Uldriķa un Līzes Boteru ģimene ar bērniem un lībiete Nēze Grīnberga. Šķiet, īpašums bija sadalīts divās daļās – zemes īpašums Nr. 5. Boteriem un Nr. 6 – Grīnbergai. Pēc Alvīnes Veinbergas ziņām, uz 2000. gada martu Boteru mājas vairs nav.
◆ Botarõl, Botarõl, Botarõld
Kārand Piza kilas. Sēta Miķeļtorņa ciemā.
Botar kārand suggõmi: kakš sūrdõ kinkõ, ne ni āt jära kandtõd. Tōvaz um väggi pūgõn nänt kād mäg vail. Nei se um sānd nuttõd Bōgatarāks. Pierrõ sīņõ eitõd kārand ja nuttõd Botarõks. Botteru sētas izcelšanās: divas lielas kāpas, nu tās aiznestas projām. Vētra ir ļoti pūtusi starp tiem diviem kalniem. Tā tas ticis nosaukts par Bogenlauku. Pēc tam tur uzcelta sēta un nosaukta par Botteriem.
ī’ediz botīļkabālõks kūonda kațki
kanād|bo’ugõ kanakuut ▫ vistu būda;
piņīd|bo’ugõ koerakuut ▫ suņubūda;
vakțõd|bo’ugõ vahiputka ▫ sargbūda
Kūok pīliz sīest bo’ugõ spitšīst mǭ’zõ.
Tī’eb mä’rrõ, se u’m bouņõmi: pūalgkõks, dū’rõks või vazārõks set tī’eb mä’rrõ.
boutõ tī’edõ
Bout – lǭja kīeriztõ vastõ tūldõ.
Ve’ž u’m bõmbõn.
Mi’nnõn bõmbõbõd jālgad, rǭžki pāistabõd.
Kädūd bõmbõbõd, mi’n palg u’m bõmbõn.
Knoušõld bõ’ndžõbõd.
Rištīng lapst võibõd bõ’ņdžõ, vā’giž kuigõst eņtš va’is rõkāndõbõd, ne’i ku ä’b sǭ midēgõst arū; sǟ’l võib vȱlda rǭz īeldõ ka, bet sa kū’oḑõn arū ä’d sǭ, mis ne rõkāndõbõd.
Mie’dlinkizt ka bõ’ņdžõbõd; bõ’ņdžõbõd parmõd, kärmizt.
Ne’i sūŗi laijḑi i’zt bõuvõtõ.
Ta tuoi mī’ed su’dmaļtõ bõuvõm.
kǭrad bõzās
Tsīļ, ta seļļi bõzās um.
A’ž sīņõ ētiz lūom, si’z siedā võiž tieudõ, ku vadā līb brak pǟl.
Lī’edõd brakšlõbõd, je’dmõl at ne lī’ed kukkõrd; ä’b kīt ku ēdrõmõd brakšlõbõd.
Mājpāika Īras. Sētas vieta Lielirbē.
Brandu mājvieta bija viena no divām Lielirbes sētām, kuras iedzīvotāji pārdzīvoja Lielo mēri. Viena no lielākajām Lielirbes vecsaimniecībām. 18. un 19. gadsimtu mijā Brandu saimnieks bija Juris Samela dēls Jorenbergs (arī Jurbergs), dzimis Sāmsalā. 1881. gadā Brandos dzīvoja 44 cilvēki. 20. gs. 30. gados Brandos saimniekoja Pēteris Galnieks ar sievu Sofiju un divām meitām. Brandu māja bija ietilpīga. Rietumgalā divās istabās un virtuvē dzīvoja saimnieki, austrumgala istabā un virtuvē – Rudbahu ģimene. Brandu mājas vidus istaba, kurai vidū bija maizes krāsns un plīts vienā komplektā (līdz ar to arī siltummūris), iedzīvotāju atmiņā saglabājusies kā vaļinieku daudzģimeņu istaba. Katrā istabas kaktā dzīvojusi kāda ģimene. Brandos bija sākuši celt arī jauno māju, bet to nepabeidza, jo sākās karš. Pēc kara vecā māja nebija derīga dzīvošanai, tāpēc Brandu jaunie saimnieki – Galnieku meita Marija ar vīru Frici Izašāru – pārgāja dzīvot Ancē. Mūsdienās vecās mājas vietā Galnieku dzimtai piederīgie uzcēla jaunu.
