Ǟrga bēkõb, nī’emõ.
Ǟrgad bēkõbõd.
Vā’škizt ka mūndakõrd īekõbõd ja bēkõbõd.
Nī’emõd bēkõbõd mūndakõrd.
Ta bēkõb – bȱ, bȱ!
Piški ne’i bēkõb.
Jarā jūobõn bēkõb.
Beltu mājvārds Rindas-Popes baznīcgrāmatā pirmo reizi minēts 1744. gadā. Viena no lielākajām un senākajām Lielirbes vecsaimniecībām, kopš 19. gs. II puses saistīta ar lībiešu Lepstu dzimtu. Lielirbes baptistu draudzes nodibināšanos 1885. gadā veicināja Beltu saimnieks Mārtiņš Lepste (1850–1927). Kad viņš pārcēlās uz Ventspili, par Beltu sētas saimnieku kļuva viņa brālis Didriķis Lepste (1848). Beltu māja bija veca un zema, bet jaunie saimnieki tai piebūvēja saimnieku galu, kur bija arī baptistu draudzes saiešanas telpa. Lielirbniece Alma Blūms (1903–1991): "Man bija kādi pieci gadi, kad gāju mātei līdzi uz baptistu saiešanu Beltos. Kurpju man nebija, tāpēc uz dievkalpojumu es gāju ar skaistām strīpainām zeķēm. Tādas tolaik mūsu ciemā bija iecienītas. Nebija arī mēteļu, sievas apņēma apkārt lielus lakatus.” Belti ir arī lībiešu valodas skolotāja un Līvu Savienības priekšsēdētāja Mārtiņa Lepstes (1881–1958) dzimtās mājas. Pēc Otrā pasaules kara mājvietu pārņēma padomju robežsargi. Mūsdienās tur atrodamas militārās bāzes atliekas."
Bīedrõb vȯļ sūr, kus viedīz vīļa ulzõ ja pūoļțiz i’bbiztõks.
Je’dmõl at vȯnd rǭz i’ļ pūola bikšõd ja sǟrpa’ggõldõks si’dtõd vi’zzõ a’lmõl pȯllõ.
Nǭ’gizt bikšõd vȯ’ļtõ barōnõdõn, ku ne ke’itõ ratstõs.
Bikšõd at irmstõ tǟdõd.
Tä’mmõn bikšõd dõ’ržõbõd.
Ku sa ä’d kūl, ma tī’eb si’nnõn strīplimizt bikšõd!
Ta sai pi’ds bikšidi.
Mi’n u’m bikšõdpū’oj kațki, paikõ mi’nnõn sīe pū’oj vi’zzõ!
