Kalāmī’ed päzīzt lūotõmõt vȯ’lmižiz. 2L2   Zvejnieki nokļuva bezcerīgos apstākļos.

Tōvaz ka lū’otšõb pūḑi.   Vētra arī loka kokus.

Pū lū’otšõb kǭ’dkȭrdiņ mǭ’zõ ja i’lzõ. KK78a75   Koks divreiz nolokās lejup un augšup.

Piškizt pūd lū’otšõbõd touvõ kä’dsõ ne’iku je’ldsõ. KK78a75   Mazi koki lokās vētrā kā dzīvi.

Lūožõb – ne’iku ropūb pi’ds mǭdõ; või ta u’m rištīng agā lūomõz, kis lūožõb, ne’i lougõ viedāb ēņtšta. KK78a75   Ložņā – tā kā rāpo pa zemi; vai tas ir cilvēks, vai dzīvnieks, kas ložņā, tā lenām velkas.

Lupīņtõb pu’bḑi, jernidi, pē’gidi. KK78a76   Loba pupas, zirņus, riekstus.

Pubād lupīņtõb pǭ’gõst ulzõ suormõdõks. KK78a76   Pupas izloba no pāksts ar pirkstiem.

Sa’lliz lūrõb, kis a’mmõ tǭ’b nǟ’dõ, mis sǟ’l sǭb tī’edõd. KK78a76   Slepeni izlūko, kas visu grib redzēt, kas tur tiek darīts.

Ta lūrõb mīnda. KK78a76   Viņš izspiego mani.

Seļļi lušt um, ku võiks nǭ’gõst ulzõ īekõ. KK77 a   Tāds prieks ir, ka varētu no ādas izlēkt ārā.

Ne’i je’n luštīgõl mēļ u’m tǟnda nǟ’dõ. KK77 a   Tik priecīgs prāts ir viņu redzēt.

Ta u’m ne’i luštīgõl, ku īekõb la’ggõz. KK77 a   Viņš ir tik priecīgs, ka lec griestos.

Lutīņtõb eņtš lapstā. KK78a76   Lutina savu bērnu.

Se läpš u’m lutīņtõd. KK78a76   Šis bērns ir izlutināts.

Läps imūb lutšõ.   Bērns zīž knupi.

Ikš arāgõz ärīkšõb tegīž. KK78a76   Viena žagata atkal žadzina.

Pǟva u’m madālis.   Saule ir zemu.

Ta īrgõb tūlda tā’giž madālist. KK78a37   Viņš sāk no lejas nākt atpakaļ [augstāk].

Pešlinkizt līndabõd madālist.   Bezdelīgas lido zemu.

Lind līndab madālist. KK78a37   Putns lido zemu.