lūodõ vastõrõkāndimiži
Jumāl luoi mǭ’.
Tämpõ mēg luoimõ kū’jõ.
lūodõ kāngazt
Ku u’m kațki paņ, lūodõb vi’zzõ svināks.
Mi’n izān ka vȯ’ļtõ seļļizt luoiklizt mǭd; tä’mmõn mūnda mǭ vȯ’ļ seļļi, ku sidām vȯ’ļ luoik ja aigād vȯ’ļtõ kuordõd.
Mǭ võib luoiki vȱlda.
kalād|lūom kalaloomus ▫ zivju loms
lūomõ eitõ
lūomõ vie’ddõ
Lūomõks mēg nutīzmõ sīe, mis sai vie’dtõd ikš kõrd vadāks ulzõ.
Lūomõks sai nuttõd ka se mie’rkabāl, mis sai võttõd immõr kīedõdõks ja vadāks.
Lūomõn u’m lūomõ kovālõz un lūomõ joud.
Ta panāb lūomõ kieudõ (~ skēḑõ).
Kōrand Kūolkas. Nim antõd immõr 1925. āigast. Sēta Kolkā. Vārds dots ap 1925. gadu.
Jaunsaimniecība, celta 1930. gadu beigās. Kolkas ilggadējā skolotāja un lībieša Kārļa Bernšteina dzīvesvieta. Kārlis Bernšteins (1881–1951) bija īpaša personība Kolkas ciemā. Kolkas skolā viņš nostrādāja gandrīz 50 gadu. Plašs bija K. Bernšteina sabiedrisko pienākumu loks – viņš vadīja Kolkas kori, režisēja amatierteātra izrādes, rīkoja garīgus koncertus Kolkas luterāņu baznīcā, rūpējās par kultūras pasākumu organizēšanu ciemā. K. Bernšteins bija arī Kolkas zvejnieku kooperatīva darbvedis grāmatvedis. 1936. gadā Kolkas pamatskolas pārzinis Kārlis Bernšteins tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Ni ta sǭb lūotantõd.
Agā se u’m, ku ma tä’dkõks ku’bs sǭks lūotantõd.
Ma lūotõb, ku tikkiž lǟ’b jõvīst.
Lūotõb tä’m pǟlõ, agā ta tulāb.
piški lūotõks
lūotõkst andõ
Mi’nnõn u’m lūotõks tä’d pǟl.
