Lāmbaz lozūb mǭsõ.
Mis sa lōda jūsõ lozūd!
Magūb seļļiz ložā pǟl; sǟlõz mingi kuoț u’m pǟlõ ja ta u’m n’ei ku benk või midēgõst seļļi tī’edõd.
Kakš lõbāzt ku’bsõ, ne attõ lõbāz ro’v.
Ta sei lȭinagiži.
Tä’mpõ vȯ’ļ lȭinagižis ūdtõd liestād.
lȭinagmǭļi ilā
lȭinagmǭļizt irdõkst
je’dmõl lȭinagstāigõ
pierrõ lȭinagstāigõ
lȭkald vȱlda
Ukš ei lȭkald.
Ukš u’m lȭkald.
Alā jettõ lä’b lȭkald!
Kōrand Vaidõl. Sēta Vaidē.
Lekšu sēta minēta baznīcas grāmatā kopš 1743. gada. 20. gs. sākumā Lekšos saimniekoja Kārlis Aumanis ar ģimeni. Aumani uzskatīja par ļoti bagātu, jo viņš bija līdzīpašnieks diviem tepat Vaidē būvētiem buriniekiem – „Elvirai” un „Kapellai”. 1908. gadā, kad Kārlis Aumanis jeb Vecleksis, kā viņu sauca ciemnieki, izpirka no barona Lekšus par 1800 rubļiem, viņam bija jau 74 gadi. 1914. gadā Lekšos saimniekoja Pētera Aumaņa ģimene piecu cilvēku sastāvā. Lekšos bija daudz saimniecības ēku – klētis, kūtis, piedarbs, kūre un vēl citas ēkas. Bija arī skaists un liels ābeļdārzs.
Edgars Hausmanis: „Lekši bija turīga saimniecība. Aumanim Pēterim jūrmalā bija kūre. Bija arī neliels veikals – petroleja, sāls, sērkociņi, siļķes un vēl šis tas. Kuģu īpašnieki, kad atbraukuši malā, maksājuši naudu katram zvejniekam, kas pienākas par darbu. Nu un tad dzeršana bijusi, strīdēšanās un kaušanās, kā jau tādās reizēs. Šņabi atvedis kuģis. Jauno Lekšu māju uzbūvēja 1930. gadu otrajā pusē.”
Pēc Pētera Aumaņa nāves māja palika viņa sievai Līnai. 1939. gadā Līna Aumane joprojām saimniekoja Lekšos un saimniecībā bija 92 pūrvietas. Kara laikā pie Lekšiem vācieši bija sabūvējuši vairākus bunkurus, tie lieti noderēja arī nākamās okupācijas varai – padomju armijas zaldātiem.
Vaidenece Ilona Laša (dz. Bertholde): „Līdz pēc kara Lekšu mājās vēl dzīvoja tie, kam tā Lekšu māja bija piederējusi. Pieaugušie runāja, ka Lekšu ļaudis vēlāk aizgājuši uz Dundagu. Vēl tur bija krievu zaldāti, viņiem turpat kāpās bija bunkurs. Zaldātus ielaida dzīvot Lekšu mājās, māja tad stāvēja tukša. Pēc tam Lekšos dzīvoja Baļķenu ģimene. Pēc Baļķena to māju nopirka krievi, viņi laikam no Rīgas te ienāca."
Lȭtstõb ne’iku plēšõd.
Lȭtstõb si’z, ku u’m vä’zzõn.
Astāb i’lzõ, lõuglõb ja võib sa’ddõ mǭ’zõ.
Jālgad li’bštõbõd, ī’ž ä’b mõtlõ, kui ta lõuglõb mǭ’zõ.
Ku ildõst lõuglõb, si’z set lõuglõb.
Jālga lõugliz.
Tarīļ lõugliz kä’dst ulzõ.
vȯnnõ lõ’vvõ
je’l pierāst lõ’vdõt jālga
Amā e’žmõks lõvīzt kȭlbatõb ānkaŗplatš.
lū ja nǭ’gõ
Amād lūd pȯ’ddõbõd.
Se ä’b ūo mingi lūd murdtõb tīe.
lubbõ andõ
lu’bbõ ki’zzõ
Ma sai lubā Randõ lǟ’dõ.
Mitī’dõn mūn i’z ūo lubā sīedõ.
