Vigā Kūolka ležgõl. Sǟl ka um ūrga. Viga Kolkas tuvumā. Tur ir arī strauts.
Vigā Kūolkas. Viga Kolkā.
Ostu sēta atradās Irbes labajā krastā pie vecupes, apmēram 200 metrus no jūras. Ostu mājas pieder pie Lielirbes senākajām sētām. Pirms Pirmā pasaules kara saimnieki lībietis Ansis Jurgenbergs ar sievu Anlīzi un bērniem dzīvoja vecajā mājā, kas bija maza un zema. Jauno māju Jurgenbergi uzcēla 1936. gadā.
Mājpāika nim. Mājas vietas nosaukums.
Upesgrīvas sētas saimnieks 1930. gados bija Vilis Urga, ciemnieku dēvēts par Vienroč Vili, ar sievu Mariju. Mājās mitinājās arī kurpnieks Jānis Ansbergs ar sievu Zelmu un četriem bērniem. 1952. gadā, kad zvejniekiem vajadzēja Lielirbi atstāt, Vilis Urga ar sievu pārcēlās uz Kolku, otra ģimene vēlāk uz Roju.
Vairākos avotos minēts, ka Vecvalku mājvietā 17. gs. bijusi mācītājmuiža, kuras pamati bijuši saskatāmi vēl pēc Otrā pasaules kara. Vecvalku dzīvojamā māja bijusi celta 19. gs., bet vairāku pārbūvju rezultātā tikusi nojaukta. Vilis Priede (1936–2018) Ķirškalnos/ Vecvalkos nodzīvoja visu mūžu: „Kad veco māju ārdīju nost, tur nebija neviena nagla. Visi baļķi bija tēsti ar cirvi, stiprināti ar koka tapām. Skaidri bija redzams, ka tikai ar cirvi strādāts, zāģis tad nemaz nav bijis. Mēģināju baļķus zāģēt ar rokas zāģi, tas neņēma. Visi baļķi bija nosveķojušies. Tagad saprotu, ka veco māju vajadzēja saglabāt, arī manteļskursteni. Tā bija liela vērtība." 1935. gadā Vecvalkos dzīvoja V. Priedes vecvecāki lībieši Brancis un Marija Frīdmaņi, kā arī vecāki Pēteris un Emīlija Priedes. Vecvalki ir pārdēvēti par Ķirškalniem (iespējams, 1930. gadu beigās).
Mājpāika Īras. Mājas vieta Lielirbē.
Lielirbes Valki minēti jau 16. gs. vaku grāmatā. 18. gs. beigās Valku saimnieki saukuši sevi lībiskā vārdā – Urga. Saimnieks Urgu Nike dēvēts gan par Urgu Niki, gan Valku Niki. 19. gs. 60. gados par Valku saimniekiem kļuva Krinkeli, kas Valkos saimniekoja arī 20. gs. 1936. gadā māja tika pārdēvēta par Graudiem, lai viena pagasta robežās nebūtu vairākas sētas ar vienādiem vārdiem. Kopš tā laika māja nes Graudu vārdu. Tā ir viena no retajām ciema mājām, kas nav aizgājusi postā.
Tara Piza kilas. Lauks Miķeļtorņa ciemā.
Tūom ja Jākõn. Jūokšõn läb ūrga. Tomiem un Jākiem. Tecējis cauri strauts.
Kōrand Kūolkas. Sēta Kolkā.
Ūši ir viena no senākajām Kolkas sētām, un regulāri ieraksti par Ūšu sētu baznīcas grāmatās sastopami kopš 1750. gada. Janis Andersons 1902. gadā Ūšus no Dundagas muižas izpirka par 1200 rubļiem. Kopš tā laika Ūšos saimnieko Līzes un Jaņa Andersona pēcteči.
Ušī kōrand immõr um seļļi nekā piški kilā. Sǟl um mingizt seis kōrandt. Ušī um Kūolka – Mustānum vail. Ap Ušu sētu ir tāds kā neliels ciems. Tur ir kādas septiņas sētas. Uši ir starp Kolku un Melnsilu.
Uši – neliela apdzīvota vieta apm. 6 km no Kolkas uz Melnsila pusi. 18. gs. šo vietu dēvēja par Mägkilā jeb Kalna krustiem. Tolaik tur bija Ušu Didriķa un Vīz Anša sētas. Arī mūsdienās neliela apdzīvota vieta ar vairākām saimniecībām.
Kōrand Kūolkas. Se um vȯnd sūrizāndõn ka seļļi vagāŗ. Nei ta siz um ka nei ienuttõd Vagārõks. Sēta Kolkā. Tas ir bijis lielkungam arī tāds vagars. Tā tad arī tā sākta saukt par Vagariem.
Vagaru sētas vēsturi var izsekot vismaz no 19. gs. vidus. No tiem laikiem tā ir saistīta ar Petoku ģimeni. Andrejs Petoks (dz. 1812) bijis gan Kolkas ķesteris, gan vagars. Latvijas brīvvalsts laikā vecās Vagaru mājas vietā uzbūvēja jaunu. 1950. gadā arestēti vairāki Kolkas vīri, starp tiem arī Jānis Petoks ar dēlu Osvaldu. Vagari kļuva par bezsaimnieka māju. Padomju laikos Vagari bija kolhoza īpašumā un tur izīrēja dzīvokļus. Jaunākajos laikos māju privatizēja. 2014. gada 18. novembrī to kāds ļaunprātīgi nodedzināja.
Vait Kūolka – Sǟnag vail. Starpa starp Kolku un Saunagu. Kilā lǟndpūol Kūolkõ. Ciems uz dienvidrietumiem no Kolkas.
