Vanāst vȯnd Bažā kāngar pǟlõ. Ku kuoigīd āt štrandõn agā tegīž tūodõd kuntrband brāndiļt, siz se tunāt vīnõd sīez Tišīņ kōrandõl glābdõb (kuoig viļļõ ja brāndiļt). Ta siz tegīž mīnd ju kōgaz. Tišīņ um laskõn ka põddiri. Sīestõ siz ta um jellõn. Rōdõ tämmõn äb ūo vȯnd. Senāk tā bija uz Bažu kangara. Kad kuģi strandējuši vai atkal vests kontrabandas degvīns, tad tas tūlīt vests uz to Tišiņu sētu glabāšanai (kuģa manta un brandvīns). Tad viņš atkal pārdevis tālāk. Tišiņš arī šāvis briežus. No tā tad viņš ir pārticis. Naudas viņam nav bijis.

No teicēju stāstiem: "Pitraga ciema vecais Randa pirmās adventes sestdienā devās uz Melnsilu pie savas meitas. Viņš gāja pa Bažkangaru līdz Tišiņa mājiņai. Tas Tišiņš sen atpakaļ bija lielajā purvā – ezera purvā. Tur vecais vīrs vienatnē dzīvoja. Viņam bija bites un divas baltas kazas, ar to viņš iztika. Cita nekā pie mājas nebija, maizi dabūja pret medu." (Andrejs Skadiņš, Košragā, 1921. g, pierakstījis Lauri Ketunens).

"Dzīvoja kāds vecs vīrs, vārdā Tišiņš, kuram uz Baža kangara bija maza mājiņa. Tur viņš dzīvoja viens pats. Kad mēs gājām ogot, viņš jau bija uzvārījis tēju, ogotāji gāja pie viņa tēju dzert. Mēs nesām viņam maizi un plekstes, gaļu – kas nu kuram bija. Tišiņš kļuva priecīgs un teica, ka viņa draugi esot vilki un brieži, tie vakaros iznākot no meža viņu apraudzīt. (..) Reiz uznāca liels negaiss – vētra un pērkons. Zibens iespēra mājiņā, un Tišiņš un zirgs bija pagalam. Tagad tai vietā vēl redzami akmeņi, mājvietā septiņi akmeņi. Mūsu vecāki Tišiņu redzējuši. Mans tēvs, māte, brālis gāja pie viņa. Staigājuši kopā spēlēdami." (Katrīne Zēberga, Vaidē, 1943. gadā. Megiste, J. Liiviläisiä tekstejä. 1964)

Mazirbniece Vilma Steffenberga: "Tišiņkangars – pa to gāja uz Bažu purvu dzērvenēs. Bija arī Tišiņa māja."

Se um väggi tiva. Sǟl jelizt kalad, ni um kūja. Tā ir ļoti dziļa. Tur dzīvoja zivis. Tagad ir sausa.

Tarā Sǟnagõl. Vanāūrgan. Lauks Saunagā Vecvalkiem.

Kōrand Pitrõgõl. Sēta Pitragā.

Senā Sumberu sēta minēta 1742. gadā, bet jau 1770. gada sētu sarakstā ir minēti Vecsumberi un Jaunsumberi. Var pieņemt, ka 1742. gada metrikā dēvētā Sumberu sēta ir vēlākie Vecsumberi. 1920. gadā pitradznieks P. R. stāstījis teiku par ciema rašanos, kurā minēts: "Vispirms uz šejieni atnākuši četri brāļi. Katrs uztaisījis savu māju, un radušās četras saimnieku sētas: Kurg, Tȭriž, Sīm, Jōk (Dzērves, Sumbri, Sīmi, Jāki). Tā viņi sākuši tur dzīvot." 1900. gadā Vecsumberus no Dundagas barona izpircis Nika Petravics -Zariņš. Arī 1939. gadā Vecsumberos turpina saimniekot Petravicu-Zariņu ģimene.

No Lielirbes uz Trumpiem veda ceļš pāri Dižpurvam. "Trumpi (apm. 7 km no Lielirbes) bija ceļa krustojumu un krogus vieta jau 18. gs. Pēc I pasaules kara tur krogs vairs nebija, bet bija lielas lauku mājas, kurās saimniekoja Kandisu ģimene. Ceļš no Lielirbes it kā atdūrās Trumpu pamatīgajā šķūnī. Ceļi te pašķīrās. Ja brauca pa labi, tad varēja nokļūt pagasta centrā Ancē, Rindā, Popē. Braucot pa kreisi, bija iespējams aizbraukt līdz Dundagai. Bet taisnais ceļš veda uz Būdu un Ostdziru pļavām, tālāk uz Jorniņiem, Lonasti. Ceļu krustojumā bija aka ar lielu sili, kur dzēra Trumpu lopi." (V. M. Šuvcāne. Lībiešu ciems, kura vairs nav. Jumava, 2002)

Trimp kārand jūst 15 km kāngar. No Trumpu sētas 15 km kangars.

Vigā Īras. Viga Lielirbē.

Nītõd Irāj jougnaigās. Pļavas Mazirbes upes malā.

Tsǟlmõt kōrand, rov sūsõ ka Sūrpētõr kōrand. Celmupes sēta, tautas mutē arī Dižpētera sēta.

Sīkraga mežsarga mājas, 1930. gados tur dzīvoja mežsargs Roberts Henilane ar kundzi Johanu. Pēc kara Celmupēs kādu laiku mājvieta bija zvejnieka Viļa Ernštreita ģimenei, kas bija spiesta pārcelties no Miķeļtorņa, kur vairs nevarēja iet jūrā zvejot.

Mõtsākaits kōrand Irāj ležgõl. Mežsarga sēta Mazirbes tuvumā.

Kāngar Sǟnag ležgõl. Kangars Saunaga tuvumā.

Nītõd Irāj ležgõl. Pļavas Mazirbes tuvumā.

Tarā Kuoštrõgõl Dīk mājpāikas. Sǟl vanāst um vȯnd tȭratsepļā. Lauks Košragā Dīķu mājvietā. Tur senatnē ir bijis darvas ceplis.

◆ Tšīekõrõl, Tšīekõrõl, Tšīekõrõld

Kārand Lūž kilas. Nim pandõd līganim pierrõ. Sēta Lūžņas ciemā. Nosaukums iedots pēc uzvārda.

Pēc Ernesta Mūrnieka ziņām, vidēja vecsaimniecība. Cara laikā saimnieks Martinovskis dienējis Lūžņā robežsargos un apprecējis lībiešu meiteni. Nodzīvoja visu mūžu Lūžņā. Pēc viņa nāves mantinieki māju pārdeva, jaunie īpašnieki vēlāk to noārdīja. 1945. gadā Čiekuri vēl atrodami Lūžņas māju sarakstā.

Kangari Pempu vidū, kur Pirmā pasaules kara laikā lielirbnieki turēja lopus, slēpjot tos no vācu zaldātiem.

Riek Kūolkast Sūrrāndõ. Sīe riek jūsõ bōik izānd um raḑļõn piedāgõdõn ladād mōzõ, laz võigõ nǟdõ siedā tūlda. Nei siz se riek ka sōnd nuttõd tul mulk riekkõks. Ceļš no Kolkas uz Dižjūras krastu. Pie tā ceļa kungs ir cirtis priedēm galotnes nost, lai var redzēt to uguni. Tā tad arī tas ceļš ticis iesaukts par uguns cauruma ceļu.

Lekš tūolapūol mõtsākaitsõ Sūrrandõ. Gāja otrpus mežsargam uz Dižjūras krastu.

Ūrga jūokšõb pids Tuoizjoug viggõ Kūolkas. Strauts tek pa Otrvalka vigu Kolkā.

Vigā Kūolka ležgõl. Joug jūokšõb leb vigā rānda pǟl ulz. Viga Kolkas tuvumā. Caur vigu ārā uz jūrmalu tek upe.

Kōrand Irail. Sēta Mazirbē.

Vecsaimniecība, zināma no 18. gs. Latvijas brīvvalsts laikā tur dzīvoja viens no Līvu savienības valdes locekļiem – Gothards Dembergs. 1930. gados Tomu sētā notika arī Līvu savienības rīkoti sarīkojumi.

◆ Tūomõl, Tūomõl, Tūomõld

Kārand Piza kilas. Sēta Miķeļtorņa ciemā.

Tomi bija viena no senākajām Miķeļtorņa saimniecībām, minēta jau 1721. gadā. 1935. gadā tur dzīvoja Klāva un Trīnes Veinbergu ģimene. Meita Alvīne Veinberga (1926–2019) visa mūža garumā bija aktīva sava ciema patriote. 1930. gados saimniecībā bija 83 pūrvietas zemes, plašs lauksaimniecības darba rīku klāsts, krietns mājlopu pulks. 1945. gadā saimniecība ekonomiski raksturota kā veca.