Materiālos sastopams Šūpuļkangara purvs – viga no ceļa pa kreisi, aiz kura pagriezienā pa labi bija ceļš, ko sauca par Žīdceļu. Pa šo ceļu no Kaustpurva izvesti kokmateriāli, ko kāds ebreju uzņēmējs bija nopircis. Nav nosakāms, kur tas bijis, jo ceļi jau sen kā pazuduši.
Kōrand Mustānum ja Kūolka vail. Sēta starp Melnsilu un Kolku.
Senā Krusta ciema (Mägkilā) Ēvažu sēta minēta jau Irbes baznīcas draudzes sētu sarakstā 1813.–1834. g. kā Ehwarsch, 1826. gadā – kā Ewusch sēta. Pastāv arī mūsdienās starp Kolku un Melnsilu, apmēram 2–3 km aiz Ušiem uz Melnsila pusi.
Vanāst līvlizt jelīzt Baltij mier mōgõr pūolizõs rāndas Bušnikād jōrast Vǟnta jūsõ Kūolka nanā sōņõ ja Rīgõ mier lop vežgõr pūolizõs rāndas. Senatnē lībieši dzīvoja Baltijas jūras austrumu piekrastē no Bušnieku ezera pie Ventspils līdz Kolkasragam un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē.
Vieta Irbes upes labajā krastā aiz Klipengrāvja, kur laida upē kokmateriālus. Klipengrāvis – grāvis, kas ietek Irbes upē aiz Cūklīča.
Nim andtõd 1925. āigast immõr. Mõtlõbõd, ku sǟl um vȯnd vanā pivākuodā. Nosaukums iedots ap 1925. gadu. Domā, ka tur ir bijusi sena baznīca.
Jaunsaimniecība celta 1930. gadu otrā pusē. Atdalīta no Vīnamegu mazistabas. Vīnamegu saimnieks Didriķis Lēmanis ar dēliem Alfrēdu un Teodoru bija pārliecināti baptisti. Vīnamegi palika Alfrēda īpašumā. Baznīckalnus uzcēla Teodors Lēmanis. Mājvārda izvēli droši vien noteica tas, ka jaunsaimniecība atradās blakus senās baznīcas vietai (mūsdienās tur uzcelta māja Līvkalni).
Viens no Kolkasraga apkārtnes savdabīgākajiem dabas objektiem ir Bažu purvs. Tā kopplatība ir apmēram 2646 ha, bet lielākais dziļums – 3,5 metri. Purva izveidošanās ir saistīta ar sauszemes pakāpenisku pārpurvošanos laika periodā apmēram pirms 4500 gadiem, kad klimats bija siltāks un mitrāks nekā tagad. Tā attīstību acīmredzot veicinājis arī kādreiz tā dienvidaustrumu daļā piegulošā Vīdales (Dieviņa) ezera tuvums. Galvenie Bažu purva augi ir sūnas. Uz to paklāja visbiežāk redzami virši, spilves, vistenes, grīšļi, vaivarāji, purva dzērvenes un arī purva priedīšu puduri. Reto un aizsargājamo augu Bažu purvā nav daudz. Purva robežas nav spilgti izteiktas, tas pakāpeniski pāriet vigu un kangaru ainavā. Gar Bažu purva dienvidu malu stiepjas dažādi kangari: Vecbažu kangars, Bažu kangars, Sonītkangars un citi.
Nostāsts par Bažu purvu "Kā Žonaks ogotājas baidījis" (Stāstījusi Grizelda Kristiņa; LFK asistenta Alda Pūteļa audioieraksts 2007. gadā Kanādā):
"Žonaks ir baidījs mežā sievs, kad viņ rudenī iet lasīt ogs. Mums tur aiz kād septiņ kilometr bij liels purvs. Tur cits ogs neaug, bet rudenī plociņ. Gājuš tur lasīt vairāks tās sievs. Tādā tālā gabalā vienas jau negāj mežā. Viņ bijuš vairāk, vai trīs vai četr gabal. Tas bijs liels klajums, ļot liels purvs. Tur nekas neaug, tikai tās og mētrs un sils. Viss kails. Tik ret kād pried, kas neko neaug, kāds pundurīts. Tās sievs nu tur lasījuš.
Kaut kur tālāk pa ceļ viņš brauc un redz, ka tās sievs las og. Ko lai dar? Viņš redzējs, ka tur tāds puslūzs koks, tā galotn pavisam nolocījies. Viņš atstājs to zirg ar ratiem tālāk un aizgājs pie to kok. Tās sievs jau bijuš lab tāl prom. Uzkāps uz to kok tā jāšus, kā uz zirg, un paņēms tād kā štok un vicinājs, lai izskatās, ka viens jātnieks jāj pa to purv. Kaut ko saucis ar. Tās sievs, vien ieraug, sak otram, trešam, ceturtam. Viņ nemaz neskatās un skrien no tā purv ārā un bļauj, ka velns jāj pa purv. Jo viņš bij tāds staigns, viņš grim iekšā. Jātnieks vai braucējs tur nevarēj braukt. Tā tie sievs aizskrējuš mājās, viss ogs izbiruš no kurvjiem, un teikuš, ka velns jāj pa purv. Viņ tik briesmīg ir nobijušies un skrējuš, un skrējuš, kamēr pārskrējuš mājās noguruš. Vairs neviens nav gājs purvā ogs skatīties. Tur cits ogs nav bijuš, tik plociņš."
Tara Piza kilas. Lauks Miķeļtornī.