Ovišu ciems atrodas Baltijas jūra krastā, pie Ovišraga, apmēram 30 km no Ventspils. Rakstu avotos Ovišu nosaukums sastopamas dažādos variantos: Lyserort, Patickne, Owischken, Uôvīšu ciems, Oviži. Nosaukuma cilme nav īsti skaidra. Valodniece Benita Laumane uzskatījusi, ka Ovišu vietvārda skaidrojumam piemērots būtu lībiešu vārds ovvi ’skujains’. Līdzīgu nozīmi atspoguļo arī Pațīkmō rānda (Patikmo jūrmala), kur Pațīkmō varētu būt saistāms ar igauņu apvidvārdu pattik ’brikšņi, biezoknis’. Vēl 20. gs. vienā no senākajām ciema mājām – Kalnu Ovišos – dzīvoja ļaudis uzvārdā Patikne. Domājams, ka ciema lībiskajam nosaukumam un uzvārdam Patikne ir kāda saistība.
Kazzõnd pǟrnad. Augušas liepas.
Vecsaimniecība, minēta jau 1731. gadā. Vecā māja kādreiz atradusies netālu no tagadējās mājas, uz smilšu paugura, kur augusi kupla priede. Līdz Pirmajam pasaules karam tur mitinājās lībietis Didriķis Biezbārdis ar ģimeni. Kad viņi pēc kara atgriezušies ciemā, māja bijusi pamatīgi ieputināta. Bijis jākāpj caur logu, lai dabūtu pēdējās mantas laukā. Pentes-Dzilnas būvēta kā Didriķa Biezbārža dēlu Eduarda un Pētera Biezbāržu kopmāja. Dzīvojamā māja celta 1920. gados ar diviem galiem. Vispirms ir uzcēluši vienu galu, un, kamēr Eduards Biezbārdis braucis jūrā un pelnījis naudu, piecēluši otro galu – Dzilnas. Pentēs-Dzilnās joprojām saimnieko Biezbāržu pēcteči.
Teika par Pēterezera nosaukuma rašanos: "Divi paziņas – Pēteris un Janis – sastapušies krogā un kļuvuši lustīgi. Nav ieklausījušies, cik ātri iet pulkstenis. Tad dzirdējuši, ka pulkstenis nosit vienpadsmit. Pēteris teicis Janim: “Nu mums jāiet, tava māja ir tuvu, bet mana tālu!” Gājuši kopā līdz ceļa krustojumam, tad Pēteris no Jaņa atvadījies.
Pēteris kādu brīdi gājis viens. Tad dzirdējis, ka aizmugurē kāds steidzas. Atskatījies un ieraudzījis vīru, kas Pēterim prasījis – kur radinieks ejot? Pēteris iebildis, ka viņu saucot par radinieku, jo viņš svešinieku nav pazinis. Svešinieks teicis: “Kā tad tu mani nepazīsti, mēs esam tuvi radinieki, tēvu brāļu bērni. Nāc pie manis, pārguli pa nakti, man mājās ir alus, brandvīns, došu tev iedzert.” Pēteris atteicis: “Neesmu nekāds dzērājs, alu ar brandvīnu es nedzeru.” Tomēr Pēteris iet svešajam līdzi krietnu gabalu. Viņš dzird gaili dziedam un sacījis: “Ak, Dievs, jau gailis dzied, šonakt nemaz nedabūšu gulēt!” Svešais runājis: “Mēs jau divi kungi esam, bet tu aicini vēl trešo kungu!” Te Pēterim it kā migla nokritusi no acīm. Ja viņš būtu spēris vēl vienu soli, tad būtu ezerā iekšā. Nu Pēteris redzējis, ka velns viņu piemānījis. Viņš bija nogājis tik tālu, ka bijis starp diviem ezeriem.
Velns nu iecirtis viņam mugurā savus lielos ragus, un tā viņi tur cīkstējušies. Tur bijis arī kāds pieguļnieks (zirgu puisis), kurš dienai austot paņēmis savu zirgu un jāšus devies uz māju. Velns zinājis, ka nāk pieguļnieks, un viņš sev uzlicis lielus ragus, lai zirgu puisim būtu bail, lai viņš nedrīkstētu garām jāt. Pieguļnieks redzējis abus vīrus – vienam tāda galva kā purns. Viņš piegājis un jautājis: “Krusttēv, kā tu nokļuvi velna nagos?” Krusttēvs attraucis: “Nāc nu palīgā, krustdēl, velns mani piemānīja.” Krustdēls teicis – ja viņš iešot palīgā, tad velns viņu uzvarēšot, jo tam mutē esot dubulti zobi.
Krustdēls tomēr gājis palīgā, ķēries velnam mugurā un to nosviedis zemē. Te velnam no viena sāna izsprāgusi ārā liela lapa, kas pārsprāgusi un gabali skrējuši pa pasauli.
Tāpēc ir divi ezeri – Lielais Pētera ezers un Mazais Pētera ezers. Bet lapas gabali vēl ir aptiekās, mēs tos varam nopirkt, tos sauc par “vella sūdu".”
(Stāstījusi Edde Cerbaha, 65 g.v., Sīkragā, 1925. gada 16. janvārī; Lībiešu folklora. Sastādījusi Šuvcāne V. M. Jumava, 2003)
Kārand Īras. Sēta Lielirbē.
Mājas īpašnieks Fricis Billeskalns stāstījis, ka māja savulaik bijusi Ovišos, bet vācieši to Pirmā pasaules kara laikā atveduši šeit uz Lielirbi un uzcēluši te, aiz augstas kāpas. Pēc kara Billeskans savu māju Ovišos vairs neatradis, bet atradis to Lielirbē.