Tarād Irail. Lauki Mazirbē.
Tarād Irail. Lauki Mazirbē.
Kazātõb perņi. Audzē liepas.
Liepnieku jaunsaimniecību ar 18 pūrvietām zemes 1931. gadā saņēma Līze Aumane ar meitu Irēnu. Līze nebija precējusies, ciemnieki Līzi dēvēja par Anstriņ Līzi. Viņas tēvs bija Ansis Aumanis, Lekšu saimnieka Kārļa Aumaņa brālis. Līze, būdama jau krietnā pusmūžā, ieguva Liepniekus. Viņa tur uzcēla savu māju. Acīmredzot Līze bija uzņēmīga sieva, jo uzbūvēt māju bez vīrieša atbalsta ģimenē nebija viegli. Arī meita Irēna jeb Riniņa, kā viņu dēvēja vietējie, nebija precējusies. Irēna Liepniekos nodzīvoja līdz mūža galam, bija mazliet vientiesīga, bet gāja ciemniekiem palīgā visos darbos, ogoja, sēņoja, apkopa Vaides kapus.
Mājpāika nim. Mājas vietas nosaukums.
Līču māju bija cēlis lībietis Ansis Andersons. Bija precējies ar latvieti Annu. Ģimenē lībiešu valodu ikdienā nelietoja. Lielirbnieki daudzo Andersonu vidū Ansi dēvēja par Anīz Ansi. Mājā vēlāk saimniekoja Andersonu meitu Elīzas un pēc tam Nēzes ģimenes. Pēc kara Andersonu pēcteči no Līčiem pārcēlās uz Jorniņiem.
Kōrand Sīkrõg kilās rānda pūol vannõ kālmatarrõ, kus vanāst um vȯnd pivākuodā. Sēta Sīkragā uz jūrmalas pusi no vecajiem kapiem, kur senātnē bijusi baznīca.
Pastāv uzskats, ka Irbes draudzes pirmā baznīca atradusies Sīkragā, celta 17. gs. otrajā pusē. Dievnams bijis vēl 18. gs. sākumā. Par baznīcu stāstīja Ķirškalnu (Vecvalku) saimnieks Vilis Priede 2016. gada vasarā: „Tur kur Līvkaln māja, tieši tai vietā bij koka baznīca ar kārniņ jumt. Man māt teic, ka baznīcā ir iespērs pērkons, baznīc sabrucs, un tad to pārcēl uz Mazirb."
Lōrm. Mis Lōrm tǟntõb? Äb ta ūo lețkīelkõks. Äb ta ūo līvkīelkõks, bet min pierrõ, ku se Lōrm agā um vȯnd mingi rištīng nim – Lōrm, ja se um īend sīe kōrand nimmõks. Lorumi. Ko Lorumi nozīmē? Tie nav latviski. Tie nav lībiski, bet man šķiet, ka tie Lorumi ir bijuši kāda cilvēka vārds – Lorums, un tad tas palicis par sētas nosaukumu.
Lorumi minēti jau 1731. gada Dundagas muižas vaku grāmatā. No Sīkraga vecsaimniekiem visbagātākie bija Koiji un Lorumi, tiem bija vislabākā zeme.1935. gadā Lorumos saimniekoja lībietis Didriķis Valds ar sievu Emīliju un meitu Lizeti.
1922. gadā Sīkragā izveidojās lībiešu koris, tas darbojās Lorumu mājās. P. Dambergs stāsta: "Lorumu saimnieks Didriķis Valds bija sabiedrisks cilvēks – viņš bija baznīcas pērminderis un ciema priekšdziedātājs. Lorumu dzīvojamās telpas bija ciemā pašas lielākās, tāpēc tur noturēja dažādas sanāksmes. Kad 1922. gadā nodibināja lībiešu kori, tad Lorumu mājās gandrīz katras svētdienas pēcpusdienā noturēja kora mēģinājumus. Kora diriģente Margarete Stalte kājām nāca no Mazirbes un pēc mēģinājuma pievakarē ar mazbānīti brauca atpakaļ. Kora mēģinājumi ciema ļaudīm bija liels notikums, tos nāca klausīties jauni un veci, bērni un pieaugušie.”
Lorumu vecās mājas dižistabā mācītājs Edgars Ville reizēm turēja dievvārdus. Lorumu vecās mājas lielajā istabā zvejnieku biedrība rīkoja Ziemassvētkos eglītes, tur notika arī lībiešu eglīte, kur deva pat drēbes. Bija ieradies Valdapē no Igaunijas.
Lauļu sēta (dažkārt saukta arī par Ļauļiem) zināma vēl no 18. gs. sākuma. Lauļu saimniekam par nepakļaušanos Dundagas barona noteiktajam nomas līgumam 1860. gada Jurģos sēta bija jāatstāj. 1923. gada lauksaimniecības skaitīšanas materiāli rāda, ka Lauļu 75 pūrvietas apsaimniekoja latvietis Jānis Brauns. Sētā 5 ēkas – dzīvojamā māja, kūts, rija, šķūnis, palīgēka. 1939. gadā Lauļos saimniekoja zvejnieks Jānis Brauns.
Kōrand Vaidõl. Lōz nim vȯlks nei suggõn, ku sǟl um vȯnd krūogõ. Rovzt lǟdsõ krūogõ alz kītõnõd: “Ni um võtāmõst īd lōs (tīlka)". Sīest siz ka Lōz. Sēta Vaidē. Lāžu nosaukums varētu būt tā radies, ka tur ir bijis krogs. Ļaudis, ejot krogū, vienmēr teikuši: "Nu ir jāpaņem viena lāse". No tā tad arī Lāži.
Lāžu sēta zināma jau no 18. gs. vidus. Te dzimis pirmais profesionāli izglītotais lībiešu skolotājs Nika Polmanis, te saimniekoja Launicu dzimta, kuras pārstāvis Andrejs Launics 19. gs. pierakstījis lībiešu kāzu aprakstu un sadzīves ieražas, te bija mājvieta lībiešu dzejniekam un zvejniecības tradīciju zinātājam Alfonam Bertholdam, te no 1921. gada līdz 1936. gadam darbojās Saunaga pamatskola.
Kōrand Vaidõl. Sēta Vaidē.
Lekšu sēta minēta baznīcas grāmatā kopš 1743. gada. 20. gs. sākumā Lekšos saimniekoja Kārlis Aumanis ar ģimeni. Aumani uzskatīja par ļoti bagātu, jo viņš bija līdzīpašnieks diviem tepat Vaidē būvētiem buriniekiem – „Elvirai” un „Kapellai”. 1908. gadā, kad Kārlis Aumanis jeb Vecleksis, kā viņu sauca ciemnieki, izpirka no barona Lekšus par 1800 rubļiem, viņam bija jau 74 gadi. 1914. gadā Lekšos saimniekoja Pētera Aumaņa ģimene piecu cilvēku sastāvā. Lekšos bija daudz saimniecības ēku – klētis, kūtis, piedarbs, kūre un vēl citas ēkas. Bija arī skaists un liels ābeļdārzs.
Edgars Hausmanis: „Lekši bija turīga saimniecība. Aumanim Pēterim jūrmalā bija kūre. Bija arī neliels veikals – petroleja, sāls, sērkociņi, siļķes un vēl šis tas. Kuģu īpašnieki, kad atbraukuši malā, maksājuši naudu katram zvejniekam, kas pienākas par darbu. Nu un tad dzeršana bijusi, strīdēšanās un kaušanās, kā jau tādās reizēs. Šņabi atvedis kuģis. Jauno Lekšu māju uzbūvēja 1930. gadu otrajā pusē.”
Pēc Pētera Aumaņa nāves māja palika viņa sievai Līnai. 1939. gadā Līna Aumane joprojām saimniekoja Lekšos un saimniecībā bija 92 pūrvietas. Kara laikā pie Lekšiem vācieši bija sabūvējuši vairākus bunkurus, tie lieti noderēja arī nākamās okupācijas varai – padomju armijas zaldātiem.
Vaidenece Ilona Laša (dz. Bertholde): „Līdz pēc kara Lekšu mājās vēl dzīvoja tie, kam tā Lekšu māja bija piederējusi. Pieaugušie runāja, ka Lekšu ļaudis vēlāk aizgājuši uz Dundagu. Vēl tur bija krievu zaldāti, viņiem turpat kāpās bija bunkurs. Zaldātus ielaida dzīvot Lekšu mājās, māja tad stāvēja tukša. Pēc tam Lekšos dzīvoja Baļķenu ģimene. Pēc Baļķena to māju nopirka krievi, viņi laikam no Rīgas te ienāca."
Jāra Īra ležgõl. Ezers Lielirbes tuvumā.
Kōrand Sǟnagõl (Nigliņ, Meļk). Sēta Saunagā (Nigliņi, Meļķi).
Meļķu jeb Nigliņu vecsaimniecība zināma no 1731. gada. Lielākā Saunaga saimniecība. Sētu reizēm sauca par Meļkiem. Lībietis Janis Zandbergs no Sīkraga Kāpu mājām Nigliņos sācis saimniekot 1840. gadā, apprecot saimnieka meitu Līzi Brandu. Nigliņu sētā arī mūsdienās saimnieko Zandbergu pēcteči.
Kōrand Kūolkas. Nim antõd immõr 1925. āigast. Sēta Kolkā. Vārds dots ap 1925. gadu.
Jaunsaimniecība, celta 1930. gadu beigās. Kolkas ilggadējā skolotāja un lībieša Kārļa Bernšteina dzīvesvieta. Kārlis Bernšteins (1881–1951) bija īpaša personība Kolkas ciemā. Kolkas skolā viņš nostrādāja gandrīz 50 gadu. Plašs bija K. Bernšteina sabiedrisko pienākumu loks – viņš vadīja Kolkas kori, režisēja amatierteātra izrādes, rīkoja garīgus koncertus Kolkas luterāņu baznīcā, rūpējās par kultūras pasākumu organizēšanu ciemā. K. Bernšteins bija arī Kolkas zvejnieku kooperatīva darbvedis grāmatvedis. 1936. gadā Kolkas pamatskolas pārzinis Kārlis Bernšteins tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Lūžupe (Nabeļupe, Novadupe, Lūžņa) no seniem laikiem bijusi robežupe: vispirms starp Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapijas zemēm, bet no 1680. gada – robeža starp barona Bēra Popes muižu un Ventspils kroņa muižu. Upe kādreiz bija daudz garāka, tā iztecēja no Klāņu ezera un tecēja cauri Lūžņas ezeram. Tas vēlāk aizauga un kļuva par Lūžņas purvu.
