Kārand Īras. Sēta Lielirbē.
◆ Lagdõl, Lagdõl, Lagdõld ~ Lagdõ jūr, Lagdõ jūs, Lagdõ jūst
Kārand Lūž kilas. Se vuoļ ikš ammi kārand lagdõs pāikas. Sēta Lūžņas ciemā. Tā bija viena sena sēta klajā vietā.
Dokumentos sēta tiek saukta par Kalngale sētu, Kalngali. Vienīgi 1920. gada māju sarakstā parādās nosaukums L. Klajumi. 1859. gadā sētā dzimis Didriķis Ernestovskis, vēlāk Annas (dz. Urgas, 1865) vīrs. 1920. gadā Klajumu (Kalngale) sētā dzīvoja lībiete atraitne Ernestovska Anna (dz. Urga) ar meitām Mariju un Ellu, kā arī Jānis Mūrnieks Friča dēls. Annas vīrs Didriķis bija miris 1914. gadā. Domājams, ka tieši Ella (prec. Mūrniece) ir teicēja līb. t. dz. "Knaš neitst", kas publicēta 1. lībiešu lasāmgrāmatā. 1935. gadā Kalngalos vēl joprojām dzīvoja Anna Ernestovska un meitas Ellas, kura apprecējusies ar Jāni Mūrnieku, ģimene. 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanā Kalngalu mājas saimnieks ir Jānis Mūrnieks. Ir 71,77 pūrv. zemes. 1941. gadā viņu izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš gāja bojā. Padomju laikā mājas ietilpa karaspēka apbūves vietā, tās tika nojauktas.
Par Klajumu māju ir interesants nostāsts: „Pirms zviedru kara ļaudis esot salikuši visas Lūžņas baznīcas sudraba un zelta lietas un biķerus kādā mucā un nogremdējuši upē. Reiz pēc kara pa Lūžupi bradājuši divi zēni: Janis Ernestovskis un Purvu Pēteris. Atraduši mucu. Pienākuši arī citi, mucu atvēruši un redzējuši, ka tā pilna ar sudraba un zelta lietām. Pienācis Klajumu (Lagdõ) tēvs vai vecaistēvs, iecēlis mucu ratos un aizvedis Popes baronam. Par to barons atļāvis Ernestovskim izvēlēties mājvietu un uzcelt sētu, kas nosaukta par Klajumiem (lībiski Lagdõd). Mājvieta laba, garām gājis ceļš, kas vedis no zemes iekšienes uz jūrmalu.” (Līvli, 1938.VII)
Vanāst sǟl um vȯnd kilā lagdõ. Nim antõd 1925. ā. immõr. Senatnē tur ir bijis ciema plakums. Nosaukums dots ap 1925. gadu.
Klajumi minēti 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas sarakstā – saimnieks zvejnieks Kārlis Amoliņš, apsaimnieko 16,58 pūrvietas. 1935. gada tautskaites sarakstā lībietis Kārlis Amoliņš ar sievu Mariju un dēlu Eduardu dzīvojuši Ķeļku mazmājā.
◆ Laintõl, Laintõl, Laintõld
Kārand Lūž kilas. Nim um pandõd 1925. āigast immar. Sēta Lūžņas ciemā. Nosaukums iedots ap 1925. gadu.
Vilis Polis pusbūvēto jaunsaimniecību nopirka no Jāņa Beltes, kurš savā laikā bija zivju apstrādātājs un tirgotājs. Māju izbūvēja pilnībā, un tur bija arī koloniālpreču veikals, ko saimnieks turēja līdz pat 1944. gadam. Kad saimnieks pēc kara nomira, māja pārgāja ciema padomes īpašumā, kas to pārdeva nojaukšanai. Māju nojauca ap 1970. gadu.
Kōrand Irail, nim antõd 1925. āāugast immõr. Sēta Mazirbē, nosaukums dots ap 1925. gadu.
Pavisam tuvu Mazirbes jūrmalai atradās neliela māja ar lībisku vārdu Lainti (Viļņi). Tā bija Mazirbes skrodera, Līvu Savienības valdes locekļa Eduarda Ermanbrika māja. E. Ermanbriks bija cēlies no senas lībiešu dzimtas, kas dzīvoja Sīkragā. Eduards pārvaldīja lībiešu valodu, aktīvi piedalījās Līvu savienības darbā. Viņa dzīvesbiedre Emīlija (dz. Virkena) bija latviete, tāpēc ģimenē runāja latviski. 1914. gadā ģimenē piedzima dēls Rūdolfs Ermanbriks, vēlākais skolotājs un skolu direktors, mūzikas pedagogs, koru diriģents Dundagā, Mazirbē, Kolkā.
Kārand Īras. Sēta Lielirbē.
Lakšu saimniecību 19. gs. vidū iekopuši Lakševici, toreiz saukti par Būdnieku saimniekiem. Lakšu jaunā māja celta vecajai galā 1902. gadā. Lakšos dzīvoja vēl kādu laiku pēc Otrā pasaules kara. Mūsdienās Lielirbē ir Lakšu mājas, taču tās nav vecās mājas. Par Lakšiem ir pārsauktas senās Buku mājas, kuras tagad pieder seno Lakšu māju saimnieku pēctečiem.
Jaunsaimniecība, celta 1930. gados. Vietējie dēvēja par strupaušu māju, jo tā vienīgā māja Vaidē, kuras jumta gali bija nošļaupti. Par Lauru jaunsaimniecības īpašnieci 1931. gadā kļuva Minna Zandberga. Viņas senči bija lībieši, vaidenieki jau vairākās paaudzēs. Tēvs Klāvs Jānbergs bija Jaunroču saimnieks, bet mammas Marijas (dz. Refenberga) senči bija saimnieki Vecročos jau 19. gs. sākumā.
20. gs. 60. gados māju nopirka jauni īpašnieki, atceroties: "Tā bija tāda dīvaina nauda – par samaksātiem rubļiem tolaik pa blatu varēja nopirkt veselus divus pārus čehu zābaciņu… Senāk māja saukta Louvri, ko nozīmē, nezinu. Arī Paulīne Kļaviņa nezināja."
Kārand Īras. Sēta Lielirbē. Mājpāika Īras, sǟl um nēḑi sārliži jellõn. Mājas vieta Lielirbē, tur ir tie sāmsalieši dzīvojuši.
Ar Lielirbes Alkšņu sētu saistāma lībiešu un arī dedzīgu baptistu Lepstu dzimta, kura tur mitinājās jau kopš 18. gs. vidus. Piekrastes ciemos bieži mājas dēvēja pēc saimnieka vārda. 1837. gadā Alkšņu saimnieks bija Pēteris Lepste (dz. ap 1803. g.). Viņa mazdēls, arī Pēteris Lepste (1859), turpināja saimniekot Alkšņos un bija ilggadējs Lielirbes baptistu draudzes diakons un kora vadītājs. Lepstes bija vieni no dedzīgākajiem baptistiem ciemā. Ar citu ticību ļaudīm viņi neprecējās. Pētera visas meitas apprecējās ar baptistiem. Vecākā meita Elizabete (1882) salaulājās ar draudzes locekli Didriķi Andersonu (dz. 1885), un viņi Alkšņos saimniekoja 1930. gados. Savulaik bija gan Vecalkšņi, gan Jaunalkšņi. Mūsdienās Lepstu dzimtai piederīgais Juris Neliuss māju atjaunojis, tā nes Vecalkšņu vārdu. Viņa ģimene pagaidām ir vienīgie pastāvīgie iedzīvotāji Lielirbes ciemā.
◆ Letsentõl, Letsentõl, Letsentõld
Kārand Lūž kilas. Nim um pandõd 1925. āigast immar Letsent tara nim pierrõ, kus kārand sai tīedõd. Sēta Lūžņas ciemā. Nosaukums ielikts ap 1925. gadu pēc Lecentu lauka, kur sēta tika uzcelta.
1935. gadā Lecentos dzīvoja lībietis Fricis Belte ar ģimeni. Otrā pasaules kara laikā māja bija papostīta, bet ģimene varēja dzīvot, kad 1945. gadā atgriezās no evakuācijas. 1950. gados saimnieki nomira, bērni aizprecējās, māja palika tukša. Pēc Ernesta Mūrnieka ziņām, 1980. gadu beigās māja bija gandrīz sagruvusi.
◆ Letsent tarrõ, Letsent taras, Letsent tarast
Tara Lūž kilas. Lauks Lūžņas ciemā.
◆ Letsent tarrõ, Letsent tarās, Letsent tarāst