siļmõz vaņțlõ
siļmi pilktõ (~ piltõ)
brūnizt tumšizt sīlmad
knaššõd si’ņņizt sīlmad
märgist sīlmadõks
vizās sīlmadõks
sīlmad je’dsõ un tagān
sīlmad pu’nnizt nemē ǟrgan (~ särgõn)
mustād sīlmad ne’i ka tšigīņõn, ä’b tǭ’ nǟ’dõ
sūrd sīlmad ne’iku būndald
sīlmad ne’iku kaššõn
ve’žžizt sīlmad nemē ilgõlapsõn
siļmšt sǭņi vȭlgidi
siļmi mǭ’zõ ra’bbõ
siļmi kīerõ
siļmi la’gtõ
kǭ’d sīlma va’izõ jettõ
siļmi pie’zzõ
mingiz pǟl siļmi eitõ
mittõ siļmšti ä’b laskõ
nēļa sīlma allõ
nemē pīrgal sīlmas
siļmiz sa’ddõ
sīlma sīlma, āmbaz ambõ vastõ
sīlmas pi’ddõ
sīlmad pǟl sa’ddõ
Sīlmad kārtabõd sieldõmtõ.
Vȱida eņtš siļmi!
Sīlmad attõ īezõ vizās.
Ma laskūb set sīlmad vi’zzõ.
Ku sa panād sīlmad vi’zzõ, si’z sa ä’d tǭ’ nǟ’dõ, pīkstõd vi’zzõ.
si’z tulāb u’ņ, ku sīlmad lǟ’bõd vi’zzõ.
si’z ku rǟkõb, kītõb, ku sīlmad attõ vie’d si’zāl.
Vaņțõl mi’nnõn siļmiz!
Ta ä’b lask mīnda sīlmad aldõst ulzõ.
Ta u’m amād ro’vd sīlmad allõ.
Ku pǟ pȯdūb, si’z īeb sīlmad je’dsõ mustāks, kõzāks īeb kērabizõks.
Mi’nnõn u’m u’d sīlmad je’dsõ, un pu’nnizt kärmizt attõ.
Jedspē’ḑõn mi’n sīlmad je’dst!
Se u’m mi’n sīlma pie’rrõ – knaš, mis mi’nnõn mīeldõb.
Eņtš sīlma u’m izānd.
Sīlmad īebõd kērabizõks sīe pǟvaks (~ pǟva kä’dsõ).
Mēg rõkāndizmõ sīlma sīlma vastõ.
Irmõn at sūrd sīlmad.
Ta ä’b kāndat mīnda mittõ sīlma tutkāmõs.
Ta pīkstiz sīlma vi’zzõ: si’z ne’i sieldõ ä’b nǟ.
Sa pa’ņd sīlmad tä’mmõn pǟ’zõ – ku ta i’z nǟ, sa kītizt un ta mūoštiz.
Ma ä’b usk eņtš siļmi.
Sīlmadõn lǟ’b pǭ’mi pūol pǟlõ.
Ta eņtš siļmi blikštiņtõb – sīlmadõks rõkāndõb.
Alā pū’gõ põrmõ siļmiz!
Ma laskīz tä’m ulzõ siļmšti.
Ma si’n siļmšti jo lugīz.
Mi’n u’m jelāmõst tīedõ ja ī’d sīlmaks vakțõmõst tǟnda.
sukā sīlma
võrgõ sīlma
sukān siļmi i’lzõ võttõ
U’m kuoŗŗõmõst sīlmad je’dsõ un pȯimõmõst sīlmad i’lzõ.
Sukā siļmšti arābõb ulzõ.
kirrõ sīlma
nõ’ggõl sīlma
Sīlmadǭ’rõn, kus siļmi pū’stõb jū’rõ.
Ta pū’stiz kädūd sīlmadǭ’rõnõks.
Sīlmalōdad īebõd smagāks, lǟ’bõd vi’zzõ.
Kōrand Kūolkas. Nim antõd 1925. āigasts. Sēta Kolkā. Nosaukums dots 1925. gadā.
Māja celta 1930. gados, laikā, kad visā Kolkā notika jaunsaimniecību veidošanās. 1935. gadā Silziedos dzīvoja lībietis, labs laivu meistars Andrejs Andersins (dz. 1883) ar sievu Idu, viņu audžumeita un Idas māte Elizabete Stalts. Kolceniece Irma Fridrihsone: "Andersins būvēja mazlaivas piekrastes zvejai un selgas laivas dziļjūras zvejai, arī platdibenes malkas nogādāšanai pie kuģiem. No Bažmeža pļavām viņš veda ošu stumbrus, no kuriem kā stingriem kokiem taisīja laivu ķīļus. Viņš meistarīgi salaida kopā visus laivu detaļu savienojumus un satapoja ar koka tapām. Viņš pats laivas arī drīvēja. Andersinu turēja lielā godā." Silziedos mūsdienās saimnieko mantinieku īrnieki.
kǭ’dõks sīlda
Ikš veršt – vīžsadā sīlda.
Amā e’žmõks āigizt, mits sīlda u’m vietā.
Liestād āt kūdsõ-seisõs si’lsõ.
Ta sīļgiz kõzāks.
Ta sīļgiz mi’n gī’mõ pätš.
ne’iku sīlkõd pitsõ
Tūrskad ūndad pǟl panāb sīļkidi: ī’edõb sīļkõd pīenõks ja panāb seļļizt siļktēmpõd ūnda pǟl.
Kōrand Pitrõgõl. Sēta Pitragā.
Sena sēta, zināma jau 18. gs. I pusē. Sākumā saukta par Punno sētu, sākot ar 1752. gadu līdzās Punno vārdam parādās jauns sētas nosaukums – Sīmi. Sēta ir ieguvusi jaunā saimnieka Sīmja vārdu. Saimniecību no barona 1900. gadā izpirka Krišs Kārkluvalks. 1923. gadā sētu apsaimniekojis latvietis Oto Kriša dēls Kārkluvalks (1862). Arī 1935. gadā Oto ar sievu Kristīni bija Sīmu saimnieki.
◆ Sīmõnjōņõl, Sīmõnjōņõl, Sīmõnjōņõld
Mājvieta ir sena, baznīcas metrikā ’Simon Janne’ Lūžņā minēts jau 1712. gadā. 1920. gadā Sīmenjāņos dzīvoja latvieša Teodora Apšiņa ģimene. Apšiņi bija mājas saimnieki arī 1939. gadā. Otrā pasaules kara laikā saimnieki bija bēgļu gaitās, vācieši māju nojauca.