Īr pīukõb.
Ta mittõ i’z piuk.
Ta i’z tū’oḑ mittõ piukõ.
I’ļ sīe ta mittõ piuk ka.
Ta mittõ i’z piuk i’ļ sīe.
Lind pīukšõb – lōlab, tšīkstõb.
Läpš pīukšõb.
Pivūd sõ’vlõbõd; ku jõvā – āndab, kurā – võtāb
neme pi’v pǟl
pi’vst sū’zõ jellõ
Mäd kilā batiskõd (~ baptistõd) pidābõd ēņtšta pivāks.
pi’vḑi pi’ddõ
skūol pivād
Jõ’vḑi pi’vḑi!
Pivādva’it ī’d pivād jūstõ īrgõb ja tuoizt pivād jūsõ lopūb.
Pivālizt āt ne, kis ä’b nǟtõ ja uskõbõd.
Ta panāb kä’d je’ddõ ja vaņtlõb le’b pi’vkaņț alīz.
Miķeļtorni senākos laikos sauca par Pizes ciemu. Lībiešu tautas etimoloģijā pastāv viedoklis, ka Pizes ciema nosaukums esot radies no lībiešu vārda pȭzõ ’krūms’, rietumu izloksnē pīzõ. Ciems pastāvējis vismaz jau 16. gadsimtā. Pēc Piltenes vaku reģistra, 1582./1583. gadā Pizes ciemā bijušas septiņas saimniecības, no kurām vienā dzīvojis Clauss Pissen.
Piznieki ir viena no vecākajām Pizes sētām, tā pastāvēja jau 18. gs. 1820. gadā zināma kā mežsargu sēta. 1825. gadā Jānis Princis seniors (Princjānis) ar visu ģimeni no Viļumiem bija pārcelies uz Pizniekiem, kas atradās prom no ciema centra, Irbes upes krastā. Bija mežsargs. Vēl 1837. gadā Prinči dzīvoja Pizniekos. 1881. gadā Pizniekos saimniekoja Uldriķis Veinbergs ar sievu Lību. Arī Latvijas brīvvalsts laika kartē Piznieki norādīta kā mežsarga sēta. 1939. gadā Piznieki nes Upeslīču vārdu, tur mitinājās mežsargs Valentīns Čakovs. Pēc Alvīnes Veinbergas ziņām, 2000. gada martā mājas vairs nav.
